Pirmo reizi V.Igo romāns „Nožēlojamie” nonāca manās rokās tikai šovasar kā obligātās literatūras grāmata. Taču ļoti priecājos, ka to izlasīju, jo šis romāns - epopeja pieder pie laikmeta romantiskās prozas pašiem augstākajiem sasniegumiem. Savā darbā rakstnieks attēlojis Francijas dažādu sabiedrības šķiru dzīvi laika posmā no Napoleona sakāves pie Vaterlo līdz 1832.gada jūnijam, kad tika apspiesta Parīzes sacelšanās pret jūlija monarhiju. Galvenais varonis ir Žans Valžāns, kas romānā simbolizē tautu, kuru samin netaisnie sociālie apstākļi.
Žana vecāki bija miruši vēl agrā bērnībā, tāpēc Žans dzīvoja pie savas vecākās māsas, atraitnes ar septiņiem bērniem. Viņš nepārtraukti strādāja, lai uzturētu māsas bērnus. Kādu vakaru Žans izsita loga rūti veikalam un nozaga maizes klaipu. Viņu noķēra un notiesāja uz pieciem gadiem Tulonas katorgā. Ceturtā gada beigās radās izdevība bēgt, kuru Žans izmantoja, bet viņu noķēra un piesprieda vēl trīs gadus. Sestajā gadā Žans atkal aizbēga, bet atkal tika noķerts. Šoreiz viņam piesprieda papildus piecus gadus. Desmitajā gadā Žans vēlreiz mēģināja bēgt, un vēlreiz tika noķerts. Trīs gadi katorgā klāt. Trīspadsmitajā gadā Žans pēdējo reizi mēģināja bēgt, un par šo mēģinājumu tika piespriesti trīs gadi. Kopā deviņpadsmit gadi par to, ka viņš, trūkuma un bada dzīts, izsita rūti un paņēma maizes klaipiņu. Uz katorgu Žans devās izmisis, raudādams, atgriezās bezjūtīgs, drūms. „Viņa dvēsele bija pārvērtusies mironī”.
Arī pēc atbrīvošanas Žanam neklājās viegli, kā jau cilvēkam „ar dzelteno pasi”. Neviens negribēja viņu pieņemt un atbalstīt.
…