Epilogs
Bet viss jau sākās ar ziedu. Ar ziedu, kas simbolizē ilgas un to, ko negribam atzīt pat paši sev, bet kas slēpjas zemapziņā. Vai vajadzīgs to minēt skaļi? Jā, jo ar laiku tas tāpat nāks gaismā, atklājot, ko patiesībā vēlamies. Tieši mūsu izvēle parāda, ka patiesībā esam Ja to sev formulējam, nokļūstam uz attīstes ceļa.
Lai kā Markuss varbūt sevi šaustīja, ka nav cienīgs būt tik labi atalgots ar atzīmēm, jo nav nemaz tik talantīgs(vai to var izvērtēt?), ka jutās nedrošs, viņa nestandarta gājieni, piemēram, palīdzot Sofijai un jūtot viņai līdz, tāpat viņa krāšņā iekšējā pasaule parāda Markusus kā sirdscilvēku. Tā mūsdienās- reta īpašība. Novēlu katram satikt šādus cilvēkus!
Piedzimt var par daudz ko, bet svarīgi, par ko izaudz. Tur ir lielākais brīnums, jo bieži sev(arī man tā ir), ka izdevies piepildīt bērnības sapņus, vismaz daļēji, un tas jau ir daudz. Arī Markuss ir atradis sevi. Varat vien minēt, kā attīstās notikumi, vai aprakstītais nav jau kur dzīvē pieredzēts, noskatīts, tomēr svarīgākais ir izjūtas, kas raisās lasot. Kurš tad vairs šķirs, kur sākas realitāte, kur- izdoma.
Novēlu= dzīvo radoši un seko sapņiem!
„Noslēpumu no daļā ir kāda telpa, kas visu laiku stāv aizslēgta. Tajā slēpjas spēks, kas ir daudz brīnumaināks un daudz briesmīgāks par nāvi, par cilvēka prātu, dabas spēkiem,un jādomā, ir pats, neizprotamākais no visiem izpētes priekšmetiem, kas tur atrodas. Tajā istabā atrodas spēks, kāda jums ir pārpārēm un Voldemortam nav nemaz.. Galu galā tam, ka jūs neprotat noslēgt savu prātu, nebija nozīmes. Jūs izglāba sirds.”(„Harijs Poters un Fēniksa ordenis”)
„Bet cilvēkam vienmēr paliek dārzs, ko kopt”(Voltērs)
„To, kas mēs esam, nosaka nevis tas, kas mēs esam, bet tas, kas izvēlamies būt(respektīvi- mūsu izvēles- aut.)’’(Dž. K. Roulinga)
„Dzīve ir kā mežonīgs dārzs. Tas varbūt nav ar takām, taisnām kā avēnijas solīdā pilsētā, bet toties tajā vienmēr var atrast ko jaunu un neapgūtu Mēģināt tos iekopt ir mūsu uzdevums. Šādos dārzos var rast noslēpumus vai, ja gribat, sauksim tos par brīnumiem”(Kristiāns Krievāns)
„Vai mēs jebkad iesim atpakaļ? Lūsija skumji vaicāja. Un profesors atbildēja: Es tā domāju. Bet tas notiks, ja to nemeklēsi. Viss ir līdzīgi... Labākais ir turēt acis atvērtas...”(„Nārnijas hronikas”) Tādē sekosim acīm redzamajam, lai nonāktu pie tā, kas sākumā neredzams!
…
