Mišels Fuko savā darbā Seksualitātes vēsture runā par to, kā laika gaitā (daudzu gadsimtu laikā) ir mainījusies veids, kā cilvēki interpretē un atklāj patiesību par savu seksualitāti. Autors uzsver un daudz runā par to, ka senatnē sabiedrības austrumos (Ķīnas, Japānas, Indijas, Romas un arābu musulmaņu sabiedrības) patiesību par seksu radīja caur tā saucamo ars erotica – erotikas mākslu un to tā arī uztvēra, kā māksla gūt baudu. Erotikas mākslā patiesība ir izvilkta no pašas baudas, ņemta kā prakse un apkopota kā pieredze; bauda tiek ņemta vērā nevis attiecībā pret kādu absolūtu atjautības vai aizlieguma likumu un nemaz ne saistībā ar derīguma kritēriju, bet gan pirmkārt un galvenokārt attiecībā pret sevi pašu. Minētās sabiedrības seksu izmatoja baudas gūšanai, tas bija uz sevi vērsts pasākums, par kuru nebija pieņemts dalīties ar apkārtējiem, tas bija dziļi privāti. Taču, kā norāda M. Fuko savā darbā Seksualitātes vēsture, šodienas Rietumu sabiedrība savu seksualitāti ne tikai atklāti izpauž attiecībās ar pretējo dzimumu pārstāvjiem, bet seksualitāte un sekss ir kļuvuši par daudzu runu pamatu. Pie tam šodienas Rietumu sabiedrība ir izveidojusi jaunu baudu: baudu no patiesības par baudu. Mēs esam vismaz izgudrojuši citādu baudu: baudu no patiesības par baudu, baudu no zināšanas, no parādīšanas, no atklāšanas, no aizgrābtības to redzēt, to dzirdēt, pakļaut un sagūstīt ar to citus, uzticēt to kā noslēpumu, atklāt ar viltību; specifisku baudu no patiesa diskursā par baudu.
Tātad, M. Fuko uzsver, ka bauda pašiem mums kā tāda vairs nav aktuāla, ka cilvēki gūst apmierinājumu runājot par seksu, apspriežot, salīdzinot un analizējot. Bieži mūsdienu sabiedrībā, sakarā ar seksualitāti, tiek virzīti tādi jautājumi, kas jautā atbildi pēc normām, vidējiem rādītājiem un dažādas statistikas. Tādējādi mūsdienu cilvēks vēlas noskaidrot, vai viņš atbilst normai, vai arī – ir kas vairāk kā vidējais rādītājs.
Sākotnēji, seksualitāte tika uztverta kā uz sevi vērsta baudas gūšana, taču vēsturiski, mainoties laikmetiem, tā ir kļuvusi pieejama un aktuāla tēma. M. Fuko savā darbā pauž versiju, ka seksualitāte un sekss kā aktuāla tēma, kuru sabiedrība ir vēlējusies attēlot caur patiesības prizmu, ir izvērtusies caur grēksūdzēm Viduslaiku Rietumu sabiedrībā. Scientia sexualis, kas attīstījās kopš 19. gadsimta, kā mezglpunkts paradoksālā kārtā saglabā obligātas un izsmeļošas grēksūdzes īpatnējo rituālu, kas kristīgajos Rietumos bija pirmā metode patiesības radīšanai par seksu.
…
