Ilgtermiņā vērtējot, nevar noliegt, ka imigrācijai vienmēr ir bijis arī stingrs ekonomiskais pamats. Kā norādījis Ivars Indāns (Indāns, 2006), Latvijas Republikas pirmajā neatkarības posmā ekonomiskā attīstība nonāca tādā situācijā, ka valdība bija ieinteresēta piesaistīt viesstrādniekus. 1930-o gadu beigās viesstrādnieku piesaistīšana no Polijas un Lietuvas bija pieņemama politika. Viesstrādniekiem bija atvieglota pieeja Latvijas pilsonības iegūšanai.
Arī Padomju gados imigrācijai bija ne tikai politisks, bet arī ekonomisks mērķis.
Starprepubliku darba dalīšanā Baltijas valsts bija piemērotas industrializācijai, un tālaika tehnoloģijas prasīja kvalitatīva darba ieguldījumu. Tāpēc katra jauna rūpnīca atveda uz Latviju cilvēkus no citām PSRS republikām, kas radīja sociālas problēmas – netaisnību dzīves telpas sadalē, nacionālo vērtību aizskārumu, valstiskuma apdraudējumu un citas neaizmirstamas sekas. Līdzīgas sekas bija visiem intensīvas cittautiešu iebraukšanas periodiem – vienalga, kāds bija to cēlonis, taču Padomju laika procesi bija straujāki, apjomīgāki un tāpēc ietekmīgāki.
Imigrācijas ekonomiskā nozīme vai ietekme uz Latvijas tautsaimniecību Latvijā nav analizēta.
Imigrācijas tiešais ieguvums ir:
1) emigrācijas un negatīvā dabiskā pieauguma radītā cilvēkkapitāla zaudējuma kompensācija,
2) iekšzemes patēriņa palielinājums, ko dod katrs imigrants,…
