Šajos darbos atšķirīgs ir laiks, kurā risinās darbība, līdz ar to – tas ietekmē arī galveno varoņu uzskatus par mīlestību. „Romāniņā” un „Visos septiņos viļņos” tās ir mūsdienas. Taņa ir moderna, neatkarīga sieviete, kura (arī pēc sabiedrības pieņemtajiem stereotipiem) drīkst eksperimentēt ar vīriešiem, iemīlēt vairākus vienlaicīgi, atraidīt un tikt atraidīta. Arī „Visi septiņi viļņi” risinās mūsdienās – Leo un Emmija ir pieauguši cilvēki, kam ir savas rūpes par darbu un dzīvokli, Emmijas gadījumā – arī ģimeni. Viņi tic (sākumā), ka ir par vecu „jauniešu neprātīgajai mīlestībai”. Kļūdās viņi. „Vēja ziedu” darbība risinās 20.gs. 30.gados – pēckara laiks, cilvēki, protams, savām atvasēm vēl tikai to labāko – apprecēt bagātākus vīrus, mīlestība tiek nostādīta otrajā plānā, lai gan Rasmas gadījumā nav mātes spiediena, tādēļ viņa pati var izvēlēties sev puišus. „Romeo un Džuljetas” notikumi, savukārt, risinās 15. Gadsimtā – laikā, kad vecāki savām atvasēm paši gādāja vīrus, laikā, kad dzimtu naids ir uzskatāms vērtīgāks par mīlestību. Romeo un Džuljeta izvēlas savu mīlestības ceļu – par spīti visiem. Atšķirīgi arī ir galveno varoņu uzskati par to, kad cilvēki spēj mīlēt. Rasma uzskata, ka viņas māte ir par vecu, lai iemīlētos, precētos, tātad viņai šķiet, ka tieši viņa ir īstajā vecumā, kad mīlestība ir viss, un viss ir mīlestība. Tatjana gan uzskata, ka bērnības attiecību pieredze ir bijusi ļoti noderīga, taču tagad, kad viņa ir nobriedusi sieviete, viņa mīlestību spēj izprast labāk, spēj mīlēt labāk un patiesāk.
Domas – mīlestība mūsdienās, literatūrā, tv..... pieredze mūs bagātina...nekad nedrīkst padoties....
…
