Izvēlējos pastāstīt un izklāstīt savas domas par Mišelu de Monteņu un viņa sarakstītajām esejām, kuras ir apkopotas vairākos krājumos, ar nosaukumu „Esejas”.
Apskatīšu divus eseju krājumus, kas ir manā rīcībā, tulkoti latviešu valodā esejas fragmenti no I, II un III sējuma.
Mani pārsteidza eseju tēmu plašais klāsts, Monteņs ir rakstījis, sākot, par vienlīdzību, nevienlīdzību, taisnīgumu, ģimeni, bērnu audzināšanu, likumiem, par cilvēka rakstura īpašībām, tikumiem un netikumiem, apziņas brīvību un veltījis arī daudzas vēstules sev tuviem cilvēkiem, izklāstot savu pieredzi, par kādu konkrētu tematu.
Pats, Mišels de Monteņs ir franču filozofs, kura dzimšanas dati ir 1533.-1592., viņš savās „Esejās” centās iztirzāt 16.gs. svarīgākās problēmas, kas, manuprāt, kaut nedaudz sakrīt ar 21.gs. problēmām.
Garīgā dzīve un sabiedrība, šīs galvenās tēmas ļoti uztrauca Monteņu, jo garīgo dzīvi un sabiedrību bija izpostīstijis karš ( pilsoņu karš), kura pēdas bija ļoti ilgi jūtamas.
Šķiet, Monteņs ir centies ar savām „Esejām” izlīgt nemierus starp cilvēkiem, mudinot, mieru un saticību, savos uzskatos viņš nebija šaurs, drīzāk pārāk plašs, lai to visu kopā aptvertu.
Manuprāt, Monteņs neieskatījās tikai sava laika problēmās, bet smēlās arī pieredzi no pagātnes un atradās dziļās pārdomās par nākotni, jo kā jau minēju, viņa esejas mūsdienās nav nesaprotamas, vai kā citādi. Esejas viņš rakstīja vieglā, saprotamā valoda, daloties savā pieredzē un izjūtās. Ne mirkli nešķita, ka esejas ir veltītas, tikai kādai daļai sabiedrības, viss rakstītais bija adresēts katram sabiedrības loceklim.
Mēdz teikt, ka Monteņa esejas nesniedz nekādu plašu informāciju, un ka tām nav zinātniskā ietvara. Bet, tāds arī bija Monteņa mērķis, kā jau minēju, nevis rakstīt, kādai konkrētai sabiedrības daļai, bet visai sabiedrības, kas prata lasīt un lasīto pārspriest.
…