NOBEIGUMS
Sākot lasīt šo darbu, 18. gadsimta notikumi, kas saistīti ar nāves sodu piespriešanu un izpildi, šķita kā visbriesmīgākais un traģiskākais, kas vispār var notikt ar kādu cilvēku un tiem, kam lemts tajā noskatīties. Sīkās, briesmīgās autora pieminētās detaļas izraisa riebumu, liek novērsties, izraisa žēlumu pret notiesāto, kas saka: „Mans Dievs, esiet žēlīgs pret mani! Jēzus, palīdziet man!”
Viena cilvēka brīvība saistās ar varu pār visu citu. Ja cilvēks nav brīvs, pār viņu ir kāda cita vara. Cilvēks it kā ir pakļauts tikai pats sev, viņš realizē par sevi varu, kuru nekas neierobežo un nekas neapdraud. Nonākot ieslodzījumā, no vienas puses pazūd vara pašam pār sevi, bet no otras puses cilvēks joprojām ir vismaz savas dvēseles saimnieks.
Nobeigumā var teikt to, ka šī diskusija ir nebeidzama. Nav vienota viedokļa par to, kas nāves brīdī cieš vairāk – dvēsele vai ķermenis. Un ne visi piekrīt tam, ka mūsdienu sodu sistēma ir labāka par to, kas pastāvēja 18. gadsimtā. Tajā laikā cilvēki vismaz mācījās no citu pastrādātajām kļūdām, viņi baidījās pārkāpt likumu, nodarīt kādam pāri, jo zināja, kas par to pienāksies. Nāves sodi bija publiski, skarbi, derdzīgi un ļoti nepatīkami, tomēr, lai arī cik necilvēcīgi tie bija, tie palīdzēja cīnīties pret vardardību, zādzību un citiem pārkāpumiem. Nepastāvēja tāda visautļautība kā mūsdienās – cilvēki cienīja likumus un cits citu. Pilsoņi redzēja notiesātā ciešanas, to, kā viņu plosīja ne tikai mocīšanas ierīces, bet arī dvēseliskās sāpes, un šeit rodas jautājums - varbūt tieši tik brutāla soda izpilde un obligāta tā apmeklēšana ir tas, kas vajadzīgs mūsdienu sabiedrībai, lai tā nepārkaptu likumus, nenogalinātu savus bērnus un nezagtu no tuvākajiem?
…
