Radošums. Neatņemama mākslinieka darbības daļa, pat varētu teikt – tās apzīmējums.
Ikdienā daudz dzirdēts vārds, neatņemama sastāvdaļa pedagoga darbībā. Tendence, modes vārds mūsdienu sabiedrībā. Indivīda pašaktualizācijas forma.
K.Rodžersa atziņas man lika aizdomāties, ko gan patiesībā nozīmē šis daudz ekspluatētais vārds, kādas ir tā izpausmes.
Pašlaik, kā uzsver K.Rodžerss, tā ir sabiedrības nepieciešamība, „vajadzība radošam indivīdam radoši izpaust sevi”. Tomēr tai pat laikā K.Rodžerss uzsver arī to, ka parasti izpausmes iespējas ikdienā ir ierobežotas, piešķirtas kādai noteiktai sabiedrības grupai un stereotipu ielenktas.
Manuprāt, mēs baidāmies sevi izpaust. Mūs notur šis stereotipu kopums, kas ir kļuvis par ikdienas normu sabiedrībai. Ir pieņemami, ka radošā darbība attiecas uz cilvēkiem, kam tā ir profesionālās darbības sastāvdaļa, bet tā sauktais „parastais” cilvēks ar šo jēdzienu saistīts netiek.
K.Rodžerss uzsver, ka, kamēr cilvēks nespēj izlauzties caur šo stereotipu loku, viņš nespēj uztvert milzīgo un dažādo informāciju, kas ir ap mums, nav iespējama adaptācija.
Lai izprastu, kā tad atrisināt šo problēmu, ir nepieciešams definēt, kas īsti ir radošums.
Vairumam no mums, arī personīgi man, stereotipiskā uztvere šo vārdu parasti saista ar kādas konkrētas nozares māksliniecisko darbību. Bet, ja mēs aizdomājamies līdz šī vārda izcelsmei, tā saknei, tad jāsecina, ka tas cēlies no vārda „radīt” (arī angļu valodā creativity – create). Un radīt var ne tikai mākslas darbu. Tātad nevar runāt par radošuma izpausmi tikai kā mākslas sastāvdaļu. K.Rodžerss uzskata, ka radošums var būt jebkas – gan glezniecība, mūzika, dzeja, u.c. gan arī, piemēram, cilvēka personības atklāsme psihoterapijas procesā. Šeit, manuprāt, arī rodas pirmais pagrieziena punkts, kas ļauj radošuma jēdzienu piedēvēt jebkuram cilvēkam. Tomēr, lai mēs varētu runāt par radošo darbību, tai ir jābūt kādam galaproduktam. „Lai cik oriģinālas būtu cilvēka domas, kamēr tās nepārvēršas reālās lietās un netiek izpaustas ar simbolu palīdzību (gleznās, dzejā u.c.), tās vēl nevar nosaukt par radošuma produktu”.
Rodžerss uzskata, ka radošās darbības produktam ir jābūt kaut kam pilnīgi jaunam, tas rodas no indivīda unikālo personības īpašību mijiedarbības ar materiālu un iepriekšējo pieredzi – radošums vienmēr ir individualitāte.
Var tikai tam piekrist, jo kā gan mēs varētu radīt kaut ko, kas nav mūsos. Protams, tas izskaidrojams ar to, ka katram no mums ir savs skatījums uz pasauli, mēs jebkurā gadījumā rīkojamies caur savu uzvedības modeli, skatāmies uz lietām caur savu pieredzi. Šeit pat varētu vilkt paralēles ar V. Džeimsa uzskatu, ka cilvēka uzvedība un darbība ir atkarīga no iemācīto paradumu un stereotipu kopuma – mēs ikdienā reproducējam to, ko esam iemācījušies un pieņēmuši kā sev atbilstošu paradumu kopumu. Jebkura uzvedība ir balstīta mūsu iepriekšējā darbībā. Apskatot šo tēzi caur manas personīgās radošās darbības pieredzi – gleznošanas procesu – varu teikt, ka gan mans darbības process ir manu personības iezīmju diktēts, gan arī galaprodukts. Šos abus nosaka tādi kritēriji kā, piemēram, precizitāte, realitātes tieša uztvere un atspoguļojums un tieksme pēc sistemātiskuma. Tieši šo apstākļu dēļ mēs atšķiram autora rokrakstu – tieši tādēļ manu darbu nevar sajaukt ar kādu citu.
Tā kā indivīds un viņa pieredze var būt dažāda, tad ir jāsecina, ka arī radošais process un produkts var būt atšķirīgs. K.Rodžerss runā par slikto un labo radošumu: vienam sagādā baudu un viņš sevi izpauž radot sāpes, cits atkal – atrodot līdzekli pret tām, piedevām K.Rodžerss uzsver, ka abi šie procesi ir radoši.
Varbūt tā mēs varētu skaidrot dažas mūsdienu mākslas tendences, kur estētiskās vērtības vairs nav noteicošais faktors, kur patiesībā mākslinieka radītais galaprodukts dažiem var likties visai atbaidošs un nepieņemams. Jo tas ir katra mākslinieka pieredzes un iekšējās pasaules brīvs atspoguļojums materiālā. Un varbūt patiesi ir labāk, ka šī pieredze, skatījums materializējas mākslā, nekā kaut kur citur. Tai pat laikā uz to varētu skatīties arī no citas puses – mana pieredze, mana iekšējā pasaule ir citos nosacījumos veidojusies un tādēļ man nav saprotama šī radošā izpausme. Šeit atkal jāpieskaras K.Rodžersa atziņām – daudzi radoši darbi un atklājumi agrākos laikos tikuši klasificēti kā nepieņemami, ļauni, negatīvi, tikai vēlākos laikos atzīstot to nozīmību un pozitīvo darbību – kamēr sabiedrība produktu nepieņem, tas netiek klasificēts kā radošais darbs. Tātad jāsecina – ja indivīda izpausmes un pieredze nesakrīt ar sabiedrības pieredzi un tās atsevišķo indivīdu izpausmēm, tad radošais darbs netiks atzīts. Tāpēc mēs baidāmies atzīt savu radošumu un izpaust sevi, jo nezinām, vai sabiedrība ir gatava mūsu izpausmes pieņemt. K.Rodžerss šo parādību nosauc par cilvēka EGO psiholoģisko aizsardzību.
…
