Pārdomu eseja par A.Dimantiņa pētījuma darbu "Pašcenzūra pret paškontroli Latvijas presē"

Pētījuma rezultāti ļāva veikt secinājumus, ka vairākos Latvijas preses izdevumos pastāv preses brīvības trūkums, respektīvi, mediju sistēma nav pilnībā atdalījusies no politikas. Šādi preses izdevumi funkcionē nepastāvīgi, tajos netiek ievērota neitralitāte. Tas liek domāt, ka medijs ir kā politisks instruments, kas ir tiešs ceļš uz sabiedrības “diriģēšanu” un ietekmes paaugstināšanu. Es uzskatu, ka šādiem preses izdevumiem lielākā sabiedrības daļa nedāvā savu uzticību, jo tajos ir jūtama politiskā nostāja, kas, kā zināms, katram lasītājam ir individuāla. Protams, bez šādiem medijiem neiztikt, taču tas liecina par preses atkarību no kāda politiska spēka/izdevēja, kas strikti ierobežo vārda brīvību un nepilda vienu no žurnālistikas pamatpienākumiem– saglabāt objektivitāti, ko es uzskatu ļoti svarīgu aspektu.