Reiz dzīvoja puisītis, ļoti gudrs puisītis – vārds viņam bija onkulis Fjodors. Par onkuli viņu sauca tāpēc, ka viņš bija gudrs un ļoti patstāvīgs. Viņš mācēja pats sev sagludināt drēbes, pagatavot bagātīgas pusdienas, neaprobežojoties tikai ar olas uzcepšanu un bija pat izlasījis vairākas lielās grāmatas. Mājās viņš bija liels palīgs mammai un tētim, kas vienmēr viņu slavēja un lika par piemēru citiem bērniem. Lai arī onkulim Fjodoram nebija daudz gadu un skolā viņš bija sācis iet pavisam nesen, savas tiesības viņš zināja, jo viņam ir grāmata, kurā tās visas ir uzskaitītas.
Tā kāda saulainā dienā, dodoties pastaigā, onkulis Fjodors, kāpjot pa kāpnēm un ēdot savu maizīti, satika runci, kas ļoti glauni sēdēja uz kāpņu telpas palodzes. Onkulim Fjodoram ejot garām, runcis ierunājās :
”Tu ēd savu sviestmaizi nepareizi! Tu viņu liec ar desu uz augšu, bet vajag ar desu uz mēles pusi - tad garša ir labāka, pareizāka!”. …