Periodā, kad nebija vēl valstu, nebija rakstīto tiesību, dominēja paražu tiesības. Paražu tiesības ir senākā tiesību forma, kas izveidojās pirmatnējā sabiedrībā uz sociālo vai etnisko grupu paražu pamata. Tās ir mutvārdu tiesības, kas balstās uz tradīcijām. Tādas bija arī senajiem baltiem. Ja paražu tiesības pēta saturiski, tajās ļoti skaidri parādās kazuistiskais elements – pamatā ir pārkāpums (kāzuss), kurš tiek risināts ar tradīcijām un paražām. Paražu pamatā ir pieņēmums – “ja mēs tā vienreiz jau esam darījuši, mēs darīsim tāpat, jo tā ir pareizi, tā mēs nonācām pie pozitīva rezultāta”. Otra iezīme paražu tiesībām – ļoti daudzas tiesības balstās uz ticējumu. Savukārt ticējums arī balstās uz tradīciju, ka visi uzskata, ka tā ir pareizi. Trešā iezīme – taleona princips. Taleona princips atzīst atriebību – “kā tu man, tā es tev”. Ja paražu tiesības grib iedalīt saturiski, var redzēt normas, kas regulē īpašuma tiesības, mantošanas tiesības, ģimenes tiesības, saistību tiesības un krimināltiesību elementus. Sabiedrības tiesiskā apziņa nebija ļoti augsti attīstīta.
Agrīnie valstiskie veidojumi tā arī nepaguva attīstīties līdz senākām valstīm, tie likvidējās. Likvidēšanās sākās ar 12.gadsimtu, kad sākās krusta kari. Senās tautas stāvēja pretī, bet pārspēks bija liels. Cīņas notika gandrīz simts gadus (1200- 1290 gadam). 1290.gadā notika pēdējā zemgaļu cīņa pie Sidrabenes, kuras rezultātā viņi pameta šo apdzīvoto teritoriju. Vācieši, iekarojot šīs teritorijas, nemēģināja saskatīt vietējos valstiskos veidojumus, un iekarotajā teritorijā izveidoja savu valsti – Livoniju.
…