Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ

Great deal: today with a discount!

Regular price:
5,49
You save:
0,77 (14%)
Discounted price*:
4,72
Purchase
Add to Wish List
ID number:527874
Author:
Evaluation:
Published: 04.06.2004.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: n/a
References: Not used
Extract

Politikas zinātne pirmo reizi parādījās Senā Grieķijā. Pēc tam turpināja attīstīties Romas Impērijas laikos. Tad nedaudz attīstījās Viduslaikos un 19. gadsimta pirmajā pusē. Un, beidzot, vislielāko progresu sasniedza 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimtā. Šinī laikā politikas zinātnes galvenie jautājumi bija: politisko institūciju loma un to novērtēšanas kritēriju noteikšana.
Politikas zinātnē pastāvēja trīs tās skolas. Pirmā skola saucās par Čikāgas skolu (Chicago blip). Tā izveidojās un pastāvēja laika posmā no 1920. līdz 1940. gadam. Šis skolas galvenā īpašība bija tas, ka politikas pētīšana balstījās, galvenokārt, uz organizēto empīrisko pētīšanas programmas izveidošanu, akcentējot uzmanību uz psiholoģiskām un socioloģiskām politikas interpretācijām. Šis politiskās pētīšanas veids vēl saucās par institucionālismu. Vispār, institūcijas pētīja, galvenokārt, tāpēc, ka tās bija empīriskās. Bet viss, kas bija empīrisks tanī laikā bija ļoti populārs pētniecības objekts.
Otrā politikas pētīšanas skola, kura bija nedaudz vairāk attīstīta un populārā, bija “biheviorālistu skola”. Biheviorālisti pētīja cilvēka uzvedību. Šī pieeja ļoti strauji sāka izplātīties tieši pēc Otrā Pasaules kara. Uzvedību pētīja tieši tāpēc, ka tā bija uzskatāma par empīrisku. Proti, par kaut ko novērojamo, publisko. Biheviorālistu pieeja politiskai pētīšanai bija, manuprāt, daudz rādošāka, jo biheviorālistiem bija tiekšanās apvienoties asociācijās un speciālistu sabiedrībās ar nolūku paaugstināt savu profesionalitāti. Biheviorālisms par pamatu ņēma loģisko pozitīvismu.
Loģiskais pozitīvisms, kuru autors un pamatlicējs bija Oģists Konts, bija politikas pētīšanas virziens, kas darbojās tikai, balstoties uz pieredzi un empīriskām zināšanām un novērojumiem. Šīs ideoloģijas pamatlicēji un atbalstītāji uzskatīja, ka jārunā ir tikai par to, kas ir iespējams ieraudzīt vai sajust. Proti, par to, kas ir empīrisks. Ļoti daudz uzmanības pievērsa valodai.
Trešā politiskās pētīšanas skola pamatā ņēma racionālas izvēles metodes. Pētīšanā izmantoja deduktīvās un matemātiskās metodes. Šis pieejas atbalstītāji uzskatīja, ka cilvēks pēc savas būtības ir savtīgs, un egoistisks un racionālas. Tieši tāpēc viņu uzvedību un rīkošanās ir diezgan viegli pareģot.
Marksisti, neomarksisti un “kritiskās teorijas” atbalstītāji uzskatīja, ka politiskā zinātne ir gandrīz tas pats, ka sociāla zinātne; ka šīs zinātnes papilda viena otru un tās nevar atdalīt. Marksisti un racionālisti uzskatīja, ka politikas pētīšana ir zinātne. Savukārt “antizinātnes” un “pēczinātnes” (antiscience un post science) teorijas atbalstītāji uzskatīja, ka politikas pētīšana nevar būt uzskatama par zinātni kā tādu.
Senās Tuvu austrumu valstīs bija centieni izveidot politisko zinātni un pētīt politiskos procesus. Tomēr, šo centieni rezultāti nevar būt nosaukt par politikas zinātni. Galvenokārt tāpēc, ka šajās zemēs bija ļoti izplātīta reliģija. Reliģija spēlēja ļoti svarīgu lomu. Tieši reliģijas dēļ politikas zinātnieki un pētnieki Tuvos Austrumos nevarēja pētīt politiskus procesus objektīvi un empīrisko. Reliģija ir, vispār, kaut kas pilnīgi pretējais empīriskam.
Tomēr Grieķijā, kur jau bija izveidotās pilsētas, kur cilvēki dzīvoja kopā un runāja vienā valodā, kur cilvēkiem bija līdzīgas intereses un vērtības, kur pastāvēja starppilsētu tirdzniecība, diplomātija, kur svarīgo lomu spēlēja ekonomika, drošība un ārpolitika, politikas zinātne attīstījās ļoti strauji.
Grieķijā, principā, aizsākās politikas zinātnes vēsture. Ļoti spilgts tam piemērs – Plato darbi Valsts, Pilsonis un Likumi (Republic, Statesman and Laws) kļuva par politikas zinātnes klasiku. Viņu darbos tika rakstīts par politiskām vērtībām, tikumību u.t.t. Proti, par tām lietām, kuri 19. gadsimtā politikas zinātnē kļuva par šis zinātnes pamatakmeņiem. Plato savos darbos runā arī par politikas tipoloģiju, par ideālo iekārtu, kura ir bāzēta uz patiesības apzinību un to pareizo izmantošanu. Daudz rakstīts arī par tādām iekārtām, kā Timokrātija, Oligarhija, Demokrātija un Tirānija. Plato visu laiku balansē starp ideālās valsts meklēšanām un realitātei, apzinoties to, ka tāda ideāla valsts, principā, pastāvēt nevar (Statesman). Plato dala varu uz viena cilvēka, dažu cilvēku un liela cilvēku skaita varu. Aristoteļa darbos ir atrodams Plato monarhijas, tirānijas, aristokrātijas, oligarhijas, demokrātijas un ohlokrātijas aprakstīšanās turpinājums (Aristoteļa darbā Politics) Plato daudz raksta par Jaukto Konstitūciju (Mixed Constitution). Viņuprāt, valsts konstitūcijā ir jāiekļauj monarhiskās idejas par gudrību un tikumību un demokrātijas ideju par brīvību (Plato darbs The Laws).

Author's comment
Work pack:
GREAT DEAL buying in a pack your savings −5,00 €
Work pack Nr. 1172198
Load more similar papers

Send to email

Your name:

Enter an email address where the link will be sent:

Hi!
{Your name} suggests you to check out this Atlants.lv paper on „Politikas teorija 20.gadsimtā”.

Link to paper:
https://eng.atlants.lv/w/527874

Send

Email has been sent

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register