Kustību dažādība feminismā nozīmē, ka tam, ka nosaucat sevi par feministu var būt daudzas un dažādas nozīmes. Būtībā feministi piekrīt aizsargātības politikai, taču kā jau katrai daudzpusīgai kustībai, feminisma novirzienu starpā ir gan krasa viedokļu diferencēšanās, gan to pārklāšanās.
Liberālais feminisms- šis feminisma paveids darbojas tradicionālo (mainstream) sabiedrību struktūrās, lai integrētu sievietes šajās struktūrās. Liberālais feminisms radās līdz ar Amerikāņu revolūciju. Abigeila Adamsa (Abigail Adams) un Mērija Vollstounkrafta (Mary Wollstonecraft) jau tad aizstāvēju ideju par sieviešu vienlīdzību. Tomēr jāatzīst, ka liberālais feminisms strikti nodala publisko un privāto sfēru. Respektīvi, liberālie feministi uzstāj, ka sievietēm ir jābauda vienlīdzīgas tiesības uz izglītību, vēlēšanu tiesības, vienlīdzīgu darba samaksu u. tml., bet privātajā dzīvē tomēr nodala “sieviešu darbus” un “vīriešu darbus”, proti, sievietei sanāk dubulta slodze, atnākot no darba viņai ir jātīra māja, jāmazgā trauki, jātaisa ēst, jāaudzina bērni, kamēr vīriešiem pietiek tikai aiziet uz darbu. Diemžēl šī feminisma izpratne ir spēcīgi iesakņojusies arī mūsdienu domāšanā. Pat skolās meitenēm jāmācās mājturība, bet zēniem darbmācība, kas noved pie tā, ka vīrietis pogas piešūšanu vai grīdas izmazgāšanu uzskata par nodarbi “zem sava goda”, savukārt, sievietes mulst, kad izdeg spuldzīte un blakus nav “vīrieša stingrās rokas”, kas to ieskrūvētu.
Sociālistiskais feminisms- marksisti pamana, ka sievietes ir apspiestas un attiecina šo apspiešanu uz kapitālistu privātīpašumu sistēmu. Tātad vienīgais veids kā sievietēm atbrīvoties no apspiestības ir gāzt kapitālismu. Sociālistiskais feminisms būtībā ir marksisma un radikālā feminisma apvienojums. Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels) uzskatīja, ka sievietes loma sabiedrībā mainījās līdz ar kapitālisma un privātīpašuma attīstīšanos (pirms tam pastāvēja matriarhālā sistēma). Buržuāziskā sabiedrība apspieda sievietes, jo vīrieši savu īpašumu tālāk nodeva saviem dēliem. Daži sociālistiskie feministi (Furiers (Fourier) un Ouvens (Owen)) izeju redzēja monogāmijas aizvietošanā ar brīvo mīlestību (free love), jo monogāmija tika uztverta kā sinonīms patriarhālai ģimenei. [ne velti sešdesmito gadu seksuālā revolūcija noris vienlaicīgi ar feminisma otro vilni]
…
