Psihoterapija no dažādiem teorētiskajiem viedokļiem.
Psiholoģiskās palīdzības formām, ko apzīmē ar psihoterapiju, ir sava specifika, kas izriet no psihoterapeitiskās pieejas noteiktas teorētiskās orientācijas, kas savukārt ir cieši saistīta ar psihoterapijas speciālista morālo vērtību sistēmu.
Līdzās vērtību hierarhijai un teorētiskai orientācijai psiholoģijā psihologu darbības stili ir atkarīgi arī no viņu personības īpatnībām. Psihoterapijas seansu efektivitāti ietekmē terapeita vecums, dzimums, profesionālā un dzīves pieredze, biogrāfija, kā arī emocionālais stāvoklis.
Izdala 4 klasiskos psihoterapijas teorētiskos virzienus:
psihodinamiskais;
uzvedības(biheivioristiskais)
eksistenciālais;
humānistiskais.
Psihoterapija no psihodinamiskā viedokļa.
Tās saknes meklējamas psihoanalīzē, kuru izveidojis labi pazīstamais austriešu ārsts un psihoanalītiķis Zigmunds Freids. Viņa uzmanība bija koncentrēta uz pacienta zemapziņas sfēras izpēti. Īpaši detalizēti tika pētīti personības iekšējie konflikti un aizsargmehānismi, kas cilvēkam ļauj sadzīvot ar savām problēmām.
No psihodinamiskā viedokļa psihoterapijas mērķis ir no apziņas izstumto atmiņu apzināšanās. Šo procesu sauc par apspiestās enerģijas atbrīvošanu. Šī mērķa sasniegšanai tiek izmantoti tādi paņēmieni, kā brīvās asociācija, sapņu, pārteikšanās, joku, aizmiršanas īpatnību analīze.
Seansu laikā psihoterapeits, kuru ir apmeklējis klients, tiek identificēts ar radiniekiem vai seksa partneriem, kas ļauj labāk izpētīt problēmu.
Freida teorētiskās domas sekotāji bija austriešu psihoanalītiķis Ādolfs Adlers un šveiciešu psihologs Karls Gustavs Jungs. Viņi savas teorētiskās nostādnes izstrādāja, izmantojot arī klīniskos novērojumus.
…