Man ļoti patīk lasīt grāmatas, it īpaši pusaudžiem rakstītās. Pēdējā izlasītā ir par Latvijas vēsturi - mežabrāļiem un viņu drosmi, cīņām. Lasot šo gramatu, man radās daudz jautājumu par karu, kāpēc jākaro. Sarunā ar saviem vecākiem uzzināju, ka arī mammas ome kara laiku pavadīja mežā ar savu ģimeni, jo viņi negribēja atstāt savu zemi un mājas, viņi ticēja, ka kādu dienu karš beigsies un varēs atgriezties savā sētā. Tagad, kad bija jālasa Raiņa domas par brīvību un mērķiem, par varonību un ideāliem, es biju pārsteigts par to, ka mūsu domas sakrita: “Mēs spējam šo zemi ierīkot tik labi kā savas mājas. Bet tas jādara mums pašiem”. Manā radinieku lokā, neviens nav devies strādāt svešumā, ikviens ir atradis savu iespēju dzimtenē. Cik zinu, tad ļoti daudz ko ir darīt tieši laukos, mani vecvecāki nesūdzas, ka trūkst darba. Es jau šobrīd zinu, ka dzīvošu Latvijā un mantošu savu senču mājas Nīcā. Kāda būs mana profesija vēl nezinu, esmu pārdomās, bet mani ļoti uzrunā patiesība un taisnīgums, brīvība. Gribu, kā Rainis ceļot un vienmēr atgriezties mājās.
Rainis manī ir atvēris un sakārtojis vēl vienu domu – kaut starp mūsu paaudzēm ir gadsimts pa vidu, ir lietas un sajūtas, kas nemainās : “Ir skaisti garīgi dzīvot: just, saprast parādības, domāt, izdomāt priekšmetus un attiecības, radīt jaunas parādības, dzejot skaistas attiecības un radīt skaistus cilvēkus, kādi būs nākotnē”.
…
