Lasot Balzaka romānu „Gorio tēvs” sāku domāt vai es neesmu līdzīgs viņa meitām. Lai gan Balzaks runā par 1777.-1854.gadu., tomēr tas viss ir sastopams arī mūsdienās. Agrāk lasot citus romānus es nekad nebiju iedziļinājies autora vārdos tā kā es to darīju šajā romānā. Es izjūtu visas sāpes, ko Gorio tēvs pārcieta beigās mirstot. Bet kā jau visos literārajos darbos ir kāds labais, kas palīdz cietējiem. Šajā darbā bija trīs Gorio tēva palīgi – Rastinjaks, Bjanšons un Kristofs. Bet vai kaut kas tāds mūsdienās notiek? Jā, protams, jo riebīgi un patmīlīgi cilvēki ir un būs mūžīgi.…