“…Reliģija (no lat. «religio» — dievbijība, svētums, kulta priekšmets) ir pasaules uzskats un pasaules sajūta, kā arī atbilstošā uzvedība un specifiskas darbības, kas ir izveidotas uz ticības dieva un pārdabiskā eksistencē. Pēc zinātnieku pieņēmuma, reliģija radās vēlā paleolīta laikmetā (akmens laikmetā), apmēram 40–50 gadu tūkstošu atpakaļ pirmatnējas sabiedrības attīstības attiecīgi augsta pakāpienā.
Cilvēces vēstures sākotnējā stadijā reliģija iztēlojas kā praktiskas un garīgas pasaules apgūšanas forma, kurā cilvēks saprata, ka ir atkarīgs no dabas spēka. Pakāpeniski radās reliģiozas organizācijas un reliģiozu attiecību jaunas formas — baznīca un garīdzniecība (klērs). Sāka attīstīties teoloģija (mācība par Dievu)…”1.
Tātad, var secināt, ka reliģija ir īpaša pasaules apzināšanas forma, kurai piemīt atbilstoša uzvedība un kults, pamatojoties uz ticību dieva eksistencē.
Ir jāsecina arī tas, ka sākotnēji ar reliģiju saprata pasaules garīgo un praktisko apgūšanas formu, kura izskaidroja, ka cilvēks ir atkarīgs no dabas spēka.…