Romiešu dabisko tiesību teorija

Dabiskās tiesības, latīņu valodā ius naturale, tiesības, kuras veidojušās dabiskā veidā, izrietot no cilvēka dabas. Senie romieši definēja, kas ir dabiskās tiesības. Quod natura omnia animalia docuit – tiesības, ko pati daba iemācījusi katrai būtnei. Dabiskās tiesības ir tik plašas, ka tās nevar ierobežot ar valsts teritoriju vai spēkā esošiem normatīvajiem aktiem, un tās izriet no dabas, cilvēka sirdsapziņas, taisnības un prāta. Zinot to, ka ir daudz problēmu tiesību sistēmā Latvijā, uzkrītoši augsts “tiesiskā nihilisma” līmenis, rodas sajūtā, ka, izstrādājot normatīvo regulējumu, netiek ņemts vērā cilvēka morāles un dabas jautājumi. Likumi taču atspoguļo indivīda un sabiedrības uzvedības normas, kuras vēsturiski veidojušās saskaņā ar tradīcijām, intuitīvu rīcību un cilvēka būtību. Tiesību filozofijas jautājumi ir ļoti būtiski, veidojot valstu tiesību normas un sistēmu kopumā. Tomēr, vērojot šo procesu Latvijā, šiem jautājumiem tiek pievērsta nepietiekama uzmanība. Latvijas tiesību zinātnieki praktiski neveic tiesību doktrīnu analīzi. Būtu nepieciešams rast atbildes uz jautājumiem, piemēram, vai izstrādājot un pieņemot tiesību normas, tās drīkst nebūt saskaņā ar dabiskajām tiesībām?! Un vai iespējams, ka pieņemtās tiesību normas nav saskaņā ar cilvēka morāles jautājumiem?!