Pirmajos dzīves gados bērna pasaule ietver vien pašus tuvākos cilvēkus, kas ir māmiņa un tētis, un mīļākās rotaļlietas. Galvenokārt, bērna apkārtējā vide sastāv no nedzīvām, nekustīgām lietām, no kurām bērns iemācās mehāniskas darbības un to sekas, un vecākiem, no kuriem ik dienas bērns mācās, atkarībā no bērna vecuma, apzināti vai neapzināti, savstarpējās cilvēku attiecības, uzvedību, ētikas normas un dažādas citas ar komunikāciju un mijiedarbību saistītas lietas. Mūsdienās neviens neuzdod vairs jautājumu, vai vecāki un bērnības laiks ieņem kādu lomu bērna un, vēlākos gados, pieaugušā dzīvē, vai ne.
Gadu desmitus atpakaļ šo teoriju pierādīja psihologs Alberts Bandura (1977), pētot agresijas izpausmes cilvēkos un vēlāk konkrēti – bērnos.
Bandura (1977) atklāja sociālās mācīšanās teoriju, kas norāda, ka cilvēki mācās viens no otra, izmantojot novērošanu, imitēšanu un modelēšanu. Teorija bieži tiek saukta par tiltu starp biheiviorisma un kognitīvās mācīšanās teorijām, jo tā ietver uzmanību, atmiņu un motivāciju (David, 2019). Viņš atklāja, ka bērni atkārto visu, ko redz pieaugušo darām, bet vēlākos bērna dzīves gados izveidojas empātija un šis konstrukts netiek novērots tik izteikti.
…