Tiesību teorijā pastāv dažādas tiesību skolas, kuras ir savstarpēji pavisam atšķirīgas vai daļēji pārklājas un ir savstarpēji saistītas. Divas no galvenajām tiesību teorijas skolām ir dabisko tiesību skola un juridiskais pozitīvisms.
Dabisko tiesību skola ir vissenākā tiesību skola visā tiesību teorijā. Dabisko tiesību pamatā ir trīs dabiskās pamattiesības- dzīvība, brīvība un īpašums- no kurām izriet visas pārējās tiesības, kurās piepildās taisnīguma apziņa. Šīs tiesības pamatojas rīcības mērā un sirdsapziņā, kas ir pamatā visām dabisko tiesību teorijas normām.1
Dabisko tiesību avots ir pati daba, cilvēka daba, un tās rodamas paša cilvēka gribā. Dabiskās tiesības pastāvējušas vienmēr, tikai dažādās modifikācijās, kas galvenokārt iedalāmas 3 periodos- antīkās, kristīgi teoloģiskās un apgaismības („saprāta”) dabiskās tiesības.2
Mūsdienās dabisko tiesību skola vēl joprojām pastāv, jo pat ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā un arī citos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ir ietvertas normas, kas uzstādīja dabisko tiesību skolas secinājumus un atzinumus. Mūsdienās dabiskās tiesības, kā jebkuras citas lielākoties, ir vairāk vai mazāk formalizētas, normētas, un uz tām var reāli pamatoties tiesu praksē, un nu tām ir gan politiska, gan juridiska nozīme. Institūcijas, kas mūsdienās garantē un attīsta uzskatus par dabisko tiesību mūsdienu izpratni, ir, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kā arī Eiropas valstu konstitūcijas.3
…
