Apziņa ir cilvēka spēja atspoguļot apkārtējās pasaules lietas un parādības, ietērpt domu tēlos, idejās, kārtojot parādības pēc cēloņu un seku principiem, tādējādi padarot pasauli par saprotamu un izzināmu vidi. Apziņa ir tikai cilvēkam piemītoša īpašība. Apziņā norisinās domāšanas procesi; apziņa ir tā, ar kuras palīdzību cilvēks izdara secinājumus un saskaņā ar tiem rīkojas. Izdarītie secinājumi un līdz ar to arī rīcība ir atkarīga no informācijas, kura apziņā nonāk no bezapziņas (mūsu iekšējās pasaules neapzinātās un ikdienā neizmantotās daļas) un - ar uztveres spēju palīdzību - no apkārtējās vides.
Apziņa ir “augsti organizētas matērijas – cilvēka smadzeņu spēja ar tajās kodēto hierarhisko informācijas sistēmu palīdzību psihiskā darbībā atspoguļot pasauli un pašam sevi, nošķirot savu “Es” no ārējās vides un mērķtiecīgi iedarbojoties uz šo vidi un sevi. Apziņa kā psihiskā darbības augstākā forma neaprobežojas ar domāšanu, jo ietver ne vien īstenības izziņu, zināšanas par pasauli un sevi, bet arī aktīvu attieksmi pret izzinātajām lietām un parādībām, ieinteresētību un šo lietu un parādību vērtējumu”.1
Runājot par apziņu vispār, vairumā gadījumu patiesībā tiek runāts par individuālo apziņu.
Savukārt sabiedriskā apziņa ir ļoti daudzu to garīgo bagātību integrators, ko cilvēce uzkrājusi savas vēsturiskās attīstības gaitā. Katra paaudze, neatkarīgi no tās dzīves laika un telpas, ienes šajā “krātuvē” garīgās bagātības, ko tā saražojusi. Bet, no otras puses, ikviens attiecīgajai paaudzei piederošais cilvēks izmanto šo krātuvi savai garīgajai attīstībai. Cik daudz un kādas kvalitātes zināšanas cilvēks pārņems savā apziņā, no tā lielā mērā, būs atkarīga viņa individuālās apziņas attīstības pakāpe. Bez šaubām attīstības pakāpe ir atkarīga arī no daudz kā cita, piemēram, no iedzimtām garīgam spējām, individuālajiem dzīves apstākļiem, uztveres un pārdzīvojuma īpatnībām utt.2
…
