Analizējot twitter ietekmi un novērtējot tam piemītošo spēku, nedrīkst piemirst, ka tā tomēr ir tieši tik nedaudz par maz, lai nebūtu pamata twitter dēvēt par sociālo izmaiņu būvmašīnu. Twitter jāvērtē gluži tāpat kā lāpsta strādnieka rokās, ar kuras palīdzību bedre tiek izrakta nevis radīta vienā mirklī, jo, lai to izraktu, ir jāiegulda personīgie resursi un spēks. Šo tēzi apstiprina arī žurnāla New Yorker žurnālists Malkolms Gladvels (Malcolm Gladwell), kurš uzskata, ka twitter nevar būt sociālu pārmaiņu dzinējspēks, jo tam nav elementu, kas šādām pārmaiņām ir nepieciešami. M. Gladvels uzsver, ka sociālie tīkli indivīdu līdziesaisti palielina, reizē mazinot motivācijas slieksni. Šo procesu autors dēvē par slaktīvismu, kas skaidro, ka iesaistīšanās kādā akcijā visbiežāk ir vien formāla, bez reālas ietekmes. «Portālā Facebook pievienoties kādai lapai, kas izveidota cēlu mērķu aizsardzībai; nēsāt aproci vai kādu citu aksesuāru, kas apliecina atbalstu kaut kam; iesaistīties īstermiņa boikotos pret pakalpojumiem vai darbībām, bez kā paši nevar iztikt (Zemes stunda, Nekā nepirkšanas diena) — tas viss nozīmē vēlmi darīt kaut ko labu, ieguldot ļoti maz personiskās enerģijas vai nepieceļoties no krēsla. Tas, vai parakstītās tiešsaistes petīcijas un sašutuma pilnie tvīti ved pie kāda rezultāta, tādā gadījumā ne vienmēr ir tik svarīgi.»6
Tomēr nobeigumā vēlos pieturēties pie savas pārliecības, ka twitter ir viena no progresīvākajām un ietekmīgākajām sfērām mūsdienu mediju pasaulē. Manuprāt, tas, ja ne gluži kotējas viena ranga plauktiņā ar tradicionālajiem medijiem, tad ir stipri tuvu finiša taisnei, lai tos panāktu.
Pagaidām vēl neuzdrošinos twitter ieskaitīt tradicionālo mediju laukā, tomēr tā dēvēšana vien par sociālo tīklu liecinātu par tādu pašau gaumes un kompetences trūkumu, kā viedokļa deklarēšana par Monas Lizas patieso sejas izteiksmi.
…
