Vai kādreiz būs arī pēdējais acu skatiens?

Katra diena ir kā brīnums – mūsu brīnums. Šajā vienā dienā var paveikt tik daudz, pateikt daudz mīļu, labu vārdu, samīļot kādu, raudāt prieka asaras vai arī skumju izraisītas asaras. Katra diena pārvēršas par skaistu atmiņu gleznu mūsos. Tādās krāsās mēs to redzam tikai katrs pats. Pasaulē nav divu vienādu atmiņu gleznu. Acu skatieni ir tie, kas veido šīs skaistās gleznas. Ja vienu dienu mēs neatvērtu acis un mēģinātu izbaudīt to, mēs to nevarētu. Mūsu gleznai nebūtu krāsu, tā būtu tukša. Gluži kā skatīties tukšumā. Gluži kā svešumā meklēt kādu pazaudētu lietu, kura dienu varētu padarīt krāsaināku. Tas viss liekas tik neticami un neaptverami, gluži kā pasakā, kurai nav gala. Bet šī īstenība nav pasaka.…