Man šķiet, ka problēma ir — lai skolēns sevi “nenorakstītu” tikai tādēļ, ka viņam ir kāda slikta atzīme.
Viņa saka,ka vērtēšana ir mērījumu veikšana. Mēs kaut ko padarām, paskatāmies, kas ir noticis – vai ir kaut kas izmainījies vai nav. Ja es plānoju mācību stundu, tad man ir jāmāk stundas beigās saprast, vai viss, ko mēs ar bērniem kopā darījām, pie kaut kā ir novedis. Vai mēs esam palikuši tur, kur bijām stundas sākumā, vai pavirzījušies pa kādu sānceļu, lai pēc tam atgrieztos pie mērķa? Lai labi vērtētu, ir jāprot plānot. [4.,2.] Es pilnīgi piekrītu skolotājai,kura ir savs individuāls viedoklis par vērtēšanu,kuru viņa izteikusi saviem vērdiem.
Man liekas, ka skolotājs pašlaik ir izšķiršanās priekšā, jo atbilstoši visiem vecajiem normatīvajiem aktiem mēnesī vajadzētu būt noteiktam skaitam vērtējumiem. Tāpēc skolu administrācija cīnās ar skolotājiem, kuri tīri formāli nevērtē. Viņi tikai māca un māca, aizraujas ar savu priekšmetu un nevērtē. Daudzās skolās ir pieņemti rīkojumi, kuri nosaka, cik daudz atzīmēm ir jābūt mēnesī. Tā nav pareiza sistēma, jo ir zināms skaits sasniedzamo rezultātu, kurus mācību gada laikā šajā priekšmetā atbilstoši standartu prasībām ir jāapgūst. Un tas ir tas minimālais atzīmju skaits, kas atbilst standartam, starpvērtējumu skaits var būt dažāds. Iznāk tā, ka skolotājs, tikai nopietni saplānojot mācību vielu – kā mācīt un kā vērtēt, var normāli un optimāli izpildīt vērtēšanas skalu.
…
