Viljams Šekspīrs "Makbets"

Makdafs atklāj, ka pasaulē nācis ar ķeizargrieziena palīdzību tā sagraudams Makbeta drosmi. Makdafs nogalina Makbetu un kļūst par likumīgo Skotijas troņa mantinieku kā paredzēts. Traģēdija ir beigusies ar tirāna nāvi un likumīgā varoņa kronēšanu. Makbeta bojā eja parādīja, kāda liktenīga vara ir kaislībām vai maldiem, kuri pārņem pareizo ceļu neatradušu cilvēku. Lai arī Šekspīrs ir centies panākt taisnības iekšējo uzvaru pār zemiskumu, šajā lugā varonis padevās grēkam un pats mira. Kā lugas beigās redzams, karaļa Dunkana vārdi „Nav sejā lasāms, ko slēpj dvēsele”, bijuši pravietiski. Ne vienmēr var uzticēties pat tam, kurš kādu brīdi pirms ir darījis tev labu un galvu tavā priekšā liecis, jo nākošajā mirklī tas ļaunu domu vadīts labdarim var dunci krūtīs triekt.
Lai arī Šekspīra sarakstītā luga ir apjomā neliela, tā tiešām ir emociju un notikumu pārbagāta, un, manuprāt, lielāks vārdu daudzums nemaz nebūtu nepieciešams. Lai arī sākumā nebiju tā domājusi, taču eseju par šo lugu manā skatījumā ir iespējams uzrakstīt tikai tad, ja pārstāsta tās saturu. Luga ir traģisma pilna, tajā sastopamas gan reālas lietas kā karadarbības paņēmieni un mistiskas – raganas, kuras it kā ir un tajā pašā laikā nav. Tieši reālā un mistiskā sajaukums, traģisko dzīves problēmu, vēstures un valdošo kārtu attēlojums padara šo lugu maģisku un vilinošu lasītājiem, kritiķiem un tiem, kas vēlētos to iestudēt vai pārvērst filmā. Lugai ir daudz nepilnību, tāpēc to ir grūti iestudēt, taču tieši grūtības padara dzīvi skaistāku un interesantāku.
…