Šajā fragmentā aplūkota Karla Popera filozofijas daļa, kura skar zinātni, scientifismu, teorijas jēdzienu – līdz ar to arī hipotēzes jēdzienu un ar šiem jēdzieniem saistītās problēmas. Karla Popera filozofijai raksturīgākais jēdziens ir „open society”, kas raksturīga kā demokrātiskuma iezīme un kas savā ziņā bija par pamatu aukstajam karam. K. Popers uzskata, ka pēc 1991. gada atvērtās sabiedrības nostiprinājās un no stagnācijas stadiju pārgāja uz attīstības stadiju, nomainot cenzūru pret vārda brīvību, ideju monismu nomainot pret ideju plurālismu utt.
Īpašu uzsvaru K.Popers šajā fragmentā liek uz dabas zinātni, jo, kā minēts fragmentā, to uzskata par vienu no lielākajiem cilvēka gara sasniegumiem. K.Popers uzskata, ka nav taisnība scientistiem, jo viņu uzskati attiecībā uz zinātni lielākoties būtiski atšķiras no pašu zinātnieku uzskatiem. Kā Popers min Ņūtons esot sevi pielīdzinājās mazam zēnam jūras krastā, kurš lasa akmentiņus, neapzinoties, ka tā priekšā ir kaut kas daudz lielāks – jūra. Šis salīdzinājums būtībā ilustrē to, ko K.Popers arī ir vēlējies pateikt – scientifisti dogmatiski tic visam, ko zinātnieki mēģina pierādīt, balsoties uz viņu autoritāti savukārt paši zinātnieki par to šaubās. Zinātnieki parasti ir gudri cilvēki un paši savām teorijām tic tikai tiktāl, cik to var pierādīt, bet, ja to nevar, tad atsakās no šīm savām teorijām, bet to ne vienmēr dara scientisti maldīgi balstoties uz sev zināmiem iemesliem. Atmiņā ataust gan Sokrāta teiciens: „Es zinu tikai to, ka neko nezinu,” un šajā gadījumā „nekā nezināšana” varētu tikt saprasta ar šaubām un tā nebūt neatbilst objektīvai „nekā nezināšana” un tāda komunisma ideoloģijas izpausme kā Ķīnā, tā PSRS īpaši sīkāk neiedziļinoties – represijas pret inteliģenci, lai autora norādītajā zināšanu pārbaudes metode – kritika (polemika) netiktu attiecināta uz ar ideoloģiju apveltītās zinātnes daļu, kuru pēc K.Popera var izmantot ļaunprātīgi.
…
