Ievads Katrs cilvēks piedzimst pasaulē ar savām raksturīgām īpatnībām un vērtībām. Cilvēki pasaulē ir tik dažādi, tomēr tos vieno arī kas kopīgs – vēlme apmierināt savas vajadzības, dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku un produktīvāku dzīvi.
Viena no svarīgakajām lietām jebkura cilvēka dzīvē ir veselība. Droši vien, ja mēs pajautātu, kā cilvēki izprot – būt veselam, viņi atbildētu: ”Cilvēks ir vesels, kad viņam ir laba pašsajūta”. Ja mēs saprotam, ka justies labi mēs varam dažādās situācijās un ir ļoti dažādi faktori, kas ietekmē mūsu pašsajūtu, secināsim, ka būt veselam nozīmē daudz vairāk nekā tas, ja mums nav kustību traucējumu un nekas nesāp.
Plašākā nozīmē jēdzienam „veselība” ir trīs savstarpēji saistīti aspekti – fiziskā veselība, garīgā veselība un emocionālā veselība. Sakot „laba veselība” mēs runājam viennozīmīgi par katru no šiem trim aspektiem.[1, 15] Katram ir skaidri zināms, ka fiziskā un garīgā veselība ietekmē viena otru. Cilvēkiem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, kustību traucējumi ir daudz vairāk problēmu, nekā pārējiem cilvēkiem. Tāpēc, iemācot jaunas iemaņas, radot izvēles iespējas un palīdzot integrēties sabiedrībā, mēs noteikti ietekmējam arī cilvēka veselību kopumā, jo tas ceļ ikviena pašapziņu, liek justies varošākam. To var nosaukt arī par „pašaktualizēšanos”, kas nozīmē kļūt tādam, kāds vēlētos būt. [1,16]
Valsts politika un sabiedrības attieksme jāvirza uz cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, kas radītu iespējas dzīvot neatkarīgu un patstāvīgu dzīvi, celtu šo cilvēku pašcieņu un iekļaušanos sabiedrībā. Visas sociālās tiesības un pienākumi, to realizēšanas pamatnosacījumi, sociālās drošības veidošanas un darbības principi, kā arī reglamentēti sociālo pakalpojumu veidi tiek īstenoti saskaņā ar īpašiem likumiem, kas nosaka to saturu un īstenošanas kārtību.
Ikviena attīstīta valsts apzinās, ka bērni ir tās prioritāte – gan veseli, gan ar speciālām vajadzībām. Tāpēc mūsu valstī ir jau pieņemti vairāki likumi, kas reglamentē šo bērnu tiesības uz izglītību, atbilstošu palīdzību medicīniskajā, sociālajā un citās jomās. Sīkāk šos likumus paskaidro un sociālo pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas realizāciju reglamentē dažādi Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi.
Savukārt pašvaldības ir tiesīgas izdot savus noteikumus, nolikumus, instrukcijas, kādā veidā realizējami likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzētie pakalpojumi attiecīgās pašvaldības teritorijā, tai skaitā arī bērniem ar kustību traucējumiem.
Lai plānotu un novērtētu jaunus pakalpojumu veidus klientiem ar kustību traucējumiem, kā arī cita veida speciālām vajadzībam, tiek pielietots tāds jēdziens kā „dzīves kvalitāte”.
…
