Z.Bielis patlaban ir viens no savdabīgākajiem vidējās paaudzes latviešu tēlniekiem. Maz eksperimentē ar formu, vēl mazāk ar materiālu, tomēr viņa darbi allaž pārsteidz ar tēlu daudzveidību, domas neordinārumu, perfekto materiāla izjūtu un apdares filigrānumu.
Pats viņš savu mākslu raksturo ar 3 E:
• Ekspresija
• Elegance
• Erotika
Savulaik bija iespēja skatīt viņa izstādes „Bronzas laikmets” un „Bruģa ziedi”. Pinakotēkā izstādītie darbi iemiesoti gan bronzā, gan „bruģī”, t.i. granītā.
Manuprāt, spēcīgākais gan idejas, gan formas ziņā ir darbs „Doma”. Lido, doma… Kur nu tu aizlidosi tik kusliem spārniņiem?
Efektīgākais, lasi – acīs krītošākais, šķiet darbs „Uz zvaigznēm!”, kura grotesko patosu varbūt varētu mīkstināt citā noskaņā ieturēts nosaukums, piemēram, „Mazā, sirmā kumeliņā…”
Kā visnotaļ spoži veikumi pieminami provokatīvi erotiskie „Bruģa ziedi”, kuru pikantums atklāsies tikai vērīgam skatītājam, ekspresīvie „akmentiņi ar kājiņām” – „Balets” un „Ērce”, groteskais „Taurenis”, kas idejas ziņā itin komiski sasaucas ar iepriekš pieminēto „Domu”, kā arī „tīrā” bronza – „Intraversija”, „Ekstraversija” un „Prieks”.
Līdzās „nopietnajai” mākslai izstādē ievietoti arī daži acij pārlieku tīkami „salondarbiņi” – „Pirms” un „Līdzsvars”. Skaisti. Nē, drīzāk gan „smuki”. Lai vai kā, taču arī tie papildina priekšstatu par savdabīgā mākslinieka personību un viņa radošajiem meklējumiem, kuri dažu labu reizi tomēr nevainagojas ar atradumiem.
…