Pedagoģiski psiholoģisko vērojumu prakse pirmsskolā

Radošā pēcpusdiena
Savu radošo nodarbību es novadīju rīta cēlienā, tāpēc es sāku nodarbību ar rīta apli, tā pat kā audzinātājas to darīja visas iepriekšējās dienas. Rīta aplī mēs sastājāmies aplīti un es rokās paņēmu mantiņu „lācītis”. To es pati atnesu no mājām, tāpēc bērniem šī mantiņa nebija redzēta un likās jauna.
„Šodien pie jums, bērni, kopā ar mani ir atnācis līdzi lācītis Tedis. Viņš ir ļoti mīļš un pūkains. Viņš man pačukstēja, ka grib šodien samīļot visus bērnus, tāpēc, lai jūs šodien nedusmotos viens uz otra un neraudātu, samīļosim lācīti Tedi.” Es samīļoju mantiņu un devu blakus stāvošajam bērniņam. Un tā lacītis ceļoja pa apli, kamēr nenonāca atpakaļ pie manis. „Lācītis ir ļoti priecīgs un laimīgs, un tagad viņš dosies mājās. Parādīsim lāčukam „atā”.” Noliku lācīti vietā un aicināju bērnus pie galda. Biju jau sagatavojusi cāļa un olas siluetu no kartona. Vēl bija gatavas bumbiņas no kreppapīra dažādās krāsās, kuras es samīcīju un saripināju. „Tā kā Lieldienās jums visiem bija dāžādas olas, citam krāsainas, citam raibas, tad šodien izrotāsim arī mūsu Lieldienu olu. Uzklāšu līmi uz lielās olas un jūs, bērni, nāksiet klāt un līmēsiet viņai virsū dažadas krāsas bumbiņas.” Kamēr bērni aplīmēja oliņu, es sagatavoju dzeltenas krāsas bumbiņas, kuras pēc tam bērni līmēja uz cāļa. Savu nodarbību es pabeidzu ar rotaļu. Bērni sastājās aplītī un sadevās rociņās. Izvēlējāmies vienu bērnu, kurš gāja vidiņā,tas bērns bija „oliņa”. Kad mēs ar bērniem gājām pa apli ar augstu paceltām rokā un skandinājām vārdus „ripo, ripo oliņa, ripo, ripo paukš” tam, kurš bija pa vidu, ir jāložņā caur mūsu rokām. Kad atskan vārds „paukš”, mēs rokas nolaižam un, tas pie kura „oliņa” ir nonākusi mainās un iet viducītī.
…