8.2. Audzinātāja darba perspektīvas.
Sociālā pedagoga (audzinātāja) darba perspektīvas ir plašas. Tikai vai sabiedrība vēlas pieņemt sociālo pedagogu kā tādu, kurš reizēm ir spiests iejaukties audzināšanas darbā bez vecāku piekrišanas, jo viņi to varētu uztvert kā iejaukšanos viņu ģimenes dzīvē. Jo ģimene ir viens kopums, tas vecāki un bērns reizēm pat citi radinieki biežāk tie vecvecāki. Un jebkura ģimene nevēlētos lai kāds jauktos viņu iekšējās lietās, kaut arī šāda palīdzība viņiem būtu nepieciešama. Tikai retā ģimene piekristu, ka viņiem ir grūtības ar bērnu audzināšanu.
Latvijā jautājums par sociālajiem pedagogiem, kuriem jārūpējas par skolēnu sabiedrībā, viņa labsajūtu tajā, atrisināts tikai daļēji – profesiju klasifikātorā viņi ir iekļauti, skolas darbinieku štatu sarakstos arī, tomēr finansējums ir nepietiekams un pašreiz profesionālu sociālo pedagogu ir ļoti maz.
Reizēm pat ir gadījumi, kur pati ģimene uzskata ka viņiem nav nevienas problēmas un tādu pat nepieļsauj domu, ka tādas varētu būt un tieši šā iemesla dēļ nevēlas ne runāt ar sociālo pedagogu, klases audzinātāju vai pat reizēm ar sociālo darbinieku.
8.3. Pašvērtējums.
Prakses laikā iecerētais realizējās, izdevās veiksmīgi saprasties ar prakse vadītāju. Kopīgu valodu ar prakses vadītāju Tatjanu Pagodinu atradu uzreiz. Kaut gan man grūtības saskarsmē ar cilvēkiem rodas ļoti reti un tad tikai viena iemesla dēļ, ka šajā cilvēkā ir kaut kas man nepieņemams vai nepatīkams, bet tas gadās reti. Pat nekad nav traucējusi komunikatīvā barjerā. Lielākais gandarījums ir par to, ka neradās nekādas nesaskaņas ar prakses vadītāju.
Tādas īstas problēmas neradās, tikai varbūt būtu labrāt vairāk laika pavadījusi ar bērniem praksē. Bet tas neizdevās, jo nebija kas pieskata manu bērnu. Veiksmīgi saplānojot laiku kopīgi ar prakses vadītāju (saskaņojot darba grafikus).
…
