Tā kā praksi gāju no 13.03.2004.- 27.04.2004., kad nebija vēl viesnīcā sākusies sezona, tad darba apjoms nebija liels. Es strādāju katru darba dienu pēc lekcijām 4 stundas. Saimnieciskā dienesta vadītāja bija ļoti laipna un pretimnākoša. Pirmajā dienā, kad atnācu uz darbu, man tika izrādīta visa viesnīca, dažādu kategoriju numuri. Darba kolektīvs pārsvarā sastāvēja no tādām pavecākām sievietēm (tā ap 50 gadiem), viņas ļoti priecājās par praktikantiem, arī par mani, jo tas ienes kaut ko jaunu darba rutīnā, biju jauns cilvēks, ar ko var parunāties. Citas istabenes bija draudzīgas, neizturējās pret mani kā pret kaut ko zemāku, labprāt viņas man parādīja, kā kas darāms, un arī vieglākos darba paņēmienus.
Viesnīca tajā laikā bija sākusi tā saucamo lielo pavasara tīrīšanu, tāpēc es pārsvarā tiku nodarbināta tādos darbos kā sienu mazgāšana gaiteņos un numuros, lampu mazgāšana lielajā brokastu zālē, kā arī logu mazgāšana. Vēl man tika uzticēts pārmazgāt vannas istabas un tualetes numuros, kuri ilgu laiku nav bijuši apritē. Dažreiz kopā ar kādu istabeni veicu uzkopšanas un tīrīju numuru pēc viesa izbraukšanas. Manis paveikto darbu parasti pārbaudīja tās dienas vecākā istabene. Pirmo nedēļu man darbs patika, bet vēlāk iestājās apnikums, jo katru dienu bija jādara gandrīz viens un tas pats, kādu viesi izdevās ieraudzīt ļoti retu reizi. Biju vīlusies, jo nebija nekādas saskarsmes ar viesiem.
Uzskatu, ka pēc prakses iziešanas nevarētu iet strādāt par istabeni, jo sakarā ar viesnīcas mazo noslogojumu neesmu pietiekami labi apguvusi tieši tos darbus, kas saistīti ar istabenes pamatpienākumiem. Manuprāt, daudz lietderīgāk (bet grūtāk) ir praktizēties tieši vasarā, kad viesnīcas ir noslogotas.
Strādājot praksi, esmu sapratusi to, cik liela nozīme ir patīkamai un tīrai apkārtējai videi, ko veidojam mēs visi, citi vairāk, citi mazāk. Sapratu arī to, ka man patīk darbs, kur ir uzreiz redzams rezultāts (netīrs numurs-> tīrs numurs), bet nepatīk vienveidīgs darbs.
Saimnieciskā dienesta mikroklimats
1.Savstarpējās attiecības- draudzīgas, saprotošas, mani uzņēma ļoti laipni. Pret saimnieciskā dienesta vadītāju padotie izjūt respektu, jo viņa ir prasīga.
2.Darbinieku darba apstākļi-
Pārģērbšanās telpa – funkcionāli nepiemērota, pārāk maza attiecīgajam istabeņu skaitam, viens skapītis ir jādala 3 istabenēm, un skapīši nebija aizslēdzami.
Dušas- 2 katrā stāvā, tādas kā briesmīgās kopmītnēs, dušu telpa nav izolēta no ģērbtuves, tādējādi nedodot kaut nelielu privāto zonu, lai noģērbtos. Nekad neredzēju, ka dušas tiktu izmantotas.
Uniformas- balti T krekli ar viesnīcas simboliku un tumši zili sarafāni ar regulējamu jostu atkarībā no vidukļa apkārtmēra. Šie sarafāni man atgādināja padomju laikus.
Ēdnīca- iekārtojums, pareizāk sakot remonta trūkums šo pagrabstāva telpu padara ne tikai par nepievilcīgu, bet arī par apetīti neveicinošu. Ir algota tikai 1 darbiniece (iespējams pavāre), kas apkalpo visus darbiniekus, manuprāt, apstākļi, kādos mums bija jāēd, bija pat antisanitāri.…
