Aizsargājamo dabas teritoriju resursi

Aizsargājamo ainavu apvidi(9)  (piem., Veclaicene, Vestiena, Ziemeļgauja, Augšdaugava)  ir teritorijas, kas izceļas ar savdabīgu vai daudzveidīgu ainavu un īpašu skaistumu. To mērķis ir aizsargāt un saglabāt Latvijai raksturīgo kultūrvidi un ainavu tās daudzveidībā, kā arī nodrošināt sabiedrības atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu metožu pielietošanu.
Dabas liegums(261)  ir cilvēka darbības mazpārveidotas vai dažādā pakāpē pārveidotas dabas teritorijas, kas ietver īpaši aizsargājamas savvaļas augu un dzīvnieku sugu dzīvotnes un īpaši aizsargājamus biotopus.
Dabas rezervāti(4)  ir cilvēku darbības neskartas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta dabisko procesu netraucēta attīstība, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas. [Moricsalas (1912), Grīņu (1936), Krustkalnu (1977) un Teiču rezervāts (1982)].

Aizsargājamās jūras teritorijas(7) ir vietas Latvijas Republikas teritoriālajā jūrā, ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā vai kontinentālajā šelfā, kuras izveidotas īpaši aizsargājamo biotopu un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu, kā arī migrējoši putnu nozīmīgu barošanās un ziemošanas vietu aizsardzībai. 
Dabas pieminekļi(355) ir atsevišķi, savrupi dabas veidojumi: aizsargājami koki – dižkoki, dendroloģiskie stādījumi, alejas, ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi un citi dabas retumi, kam ir zinātniska, kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība. Latvijā tiek aizsargāti 206 ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi, 89 dendroloģiskie stādījumi un 60 alejas.

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas tiek izveidotas un apsaimniekotas saskaņā ar likumu "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" un  "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi", kā arī ar to dabas aizsardzības plāniem un individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem.



…