Mūsdienās fašisms nav sastopāms, neofašisms tālu arī nav aizgājis. Bet tomēr fašismam ir pielietojums arī 21. gadsimtā. Pirmkārt, tas kļuvis par ārpolitikas instrumentu. Tātad, ja kāda valsts apvaino citu vai tās varu fašisma īstenošanā, tad tas norāda, ka šī valsts, kuru apvaino, ir nacionalistiskā (tā aizsargā savas intereses), bet to aizvieto ar jēdzienu “fašisms”, kas piesaista daudz vairāk sabiedrības uzmanības. Otrkārt, mūsdienās pastāv fašisma pazīmju sajaukums ar demokrātiskām ideoloģijām.
No redzēta un dzirdēta materiāla var saprast, ka, pirmkārt, fašisms ir nedemokrātisks un ir savīts ar vienu cilvēku – vadoni. Ja vadonis mirst, tad arī brūk ar fašismu būvēta politiskā – totalitāra sistēma. Otrkārt, fašisma pastāvēšanai vienmēr ir nepieciešami ienaidnieki, lai vadonis varētu kontrolēt sabiedrību un stiprināt savu varu. Kad iekšējie ienaidnieki beidzas, tad fašisms atdzist, tas nav pastāvīgs. Treškārt, kas izriet no otrajā, fašisms ir vardarbīgs un kādu cilvēku, iedzīvotāju grupu diskriminējošs. Turpinot iepriekšējo secinājumu domu, ir loģiski,ka parastā laikā fašismu atbalsta tikai daļa no visas sabiedrības.
Kaut gan dažreiz vēsturē, piemēram, Itālijas vēsturē, sanāk tā un veidojas apstākļi, ka fašisms liekas par vienīgo problēmu risinājumu, par vienīgo izeju no labirinta. Un tajā brīdī grūti atbildēt, vai fašisms ir labs vai slikts, jo kādreiz pat Vinstons Čērčils apgalvojis, ka, ja viņš būtu itālietis, tad kļūtu par fašistu.
…
