Ģeoloģija kā zinātņu komplekss
No grieķu val. Ge – zeme, logos – mācība
Mācība par Zemi, tās sastāvu, uzbūvi, izcelšanos un attīstību.
Zinātne noskaidro minerālu un iežu izcelsmi, sastāvu, uzbūvi, īpašības .
Pēta procesus, kuri Zemes iekšienē vai uz tās virsmas norisinājušies pagātnē un notiek pašreiz.
Ģeoloģijas zinātnes
Dinamiskā ģeoloģija – pēta ģeoloģisko procesu norisi un rezultātus
Mineraloģija( latīņu v. minera – rūda) pēta minerālus, to veidošanās apstākļus un īpašības
Petrogrāfija (latīņu v. petra – akmens) pēta iežus, to veidošanos un īpašības
Kristalogrāfija (grieķu val. kristallos – ledus, kalnu kristāls) pēta kristālus, to īpašības, uzbūvi, ārējo formu, veidošanos
Paleontoloģija (grieķu val. palios – senais un on – būtne) rekonstruē organiskās pasaules dzīvības procesus un formu attīstības vēsturi, balstoties uz fosiliju (latīņu val. fosilis – izraktais) pētījumiem.
Paleoģeogrāfija – pētī jautājumus par senajiem fiziski ģeogrāfiskajiem procesiem
Vēsturiskā ģeoloģija – kopā ar paleoģeogrāfiju un poaleontoloģiju pētī Zemes garozas un dzīvo organismu attīstības vēsturi
Ģeotektonika – zinātne par Zemes garozas uzbūvi, tektoniskajā struktūrām
Vulkanoloģija – zinātne, kas pēta vulkānus, to veidus, darbību, izcelšanos, izplatību, izvirduma produktus, veic prognozes
Seismoloģija (grieķu val. seismos- svārstīšanās) – zinātne, kas pēta zemestrīces, to iemeslus, stiprumu, klasifikāciju, veic prognozes.
Ģeoloģijas vēsture
Par nozīmīgāko antīkās zinātniskās literatūras darbu ģeoloģijas jomā uzskata Aristoteļa skolnieka (372-287 pmē.) darbu "Peri Lithon" (Par akmeņiem). "Peri Lithon" tika tulkots latīniski un vairākās citās valodās.
Senās Romas laikos Plīnijs Vecākais publicēja aprakstus par daudziem minerāliem un metāliem. Viņš izdarīja pareizu pieņēmumu par to, ka dzintars ir pārakmeņoti priežu sveķi, jo dzintarā ir atrodami kukaiņi. Viņš arī lika pamatus kristalogrāfijai.
Arābi bija ne tikai ģeoloģijas ,algebras un ķīmijas aizsācēji, bet ieviesa arī, piemēram, ielas apgaismojumu, logu rūtis, salūtu, stīgu instrumentus, kultivētus augļus, smaržas, garšvielas u.c."
Zemes forma
3 tūkstošus gadus pirms mūsu ēras Šumerā un Mezopotāmijā uzskatīja , ka Zeme ir plakana kā disks, kas atrodas vidū okeānam, kuram nav robežu.
6 gs. p.m.ē ēras grieķu filozofs Anaksimandrs apgāž šo priekšstatu, jo Zeme ir akmens kolonna, kuras augšējā virsma ir apdzīvotā pasaule. (Cilindra teorija ļauj sekot zvaigznēm, un tādā veidā iespējams arī izskaidrot dienas un nakts maiņu. )Taču šī teorija neizskaidro, kāpēc, šķērsojot horizontu, pazūd kuģa masts un Mēness fāžu maiņu.
Piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras Parmenids un citi Pitagora skolas domātāji izdara secinājumu, ka Zeme ir sfēriska un ir Visuma centrs.
230. gadu pirms mūsu ēras Eratosfens aprēķina ,ka Zemes apkārtmērs ir aptuveni 250 000 stadiju jeb apmēram 40 000 kilometru.…
