jūdaisms ir vienas, Dieva izredzētās tautas reliģija – ebreju
izredzētība tiek uztverta kā “atrašanās uzticības attiecībās” ar Dievu, proti, tā nav nacionālā pārākuma apziņa, bet gan īpašas saistības, lai pildītu Dieva baušļus
vairāk nekā pusi no pastāvēšanas laika šī tauta ir dzīvojusi ārpus savas dzimtās zemes
pēc Otrā pasaules kara, 1948.gadā, tika nodibināta neliela valsts – Izraēla, lai ebreju tautai vienmēr būtu savas mājas
“Ebreju dzīves stāsts”, viņu agrīnā vēsture, ir izklāstīta piecās Mozus grāmatās, tās sauc arī par Toru ( mācību jeb likumu)
Vēsture
par ebreju tautas sentēviem tiek uzskatīti patriarhi Abraāms (Ābrams), Īzāks un Jēkabs. Ikdienas lūgšanās ebreji sevi sauc par “Abraāma bērniem”, un savu tautu par Izraēlas tautu, jo šādu vārdu Dievs bija devis Jēkabam
Abraāms aptuveni 1800.gadā pr. Kr. ieradās no Mezopotāmijas, lai apmestos uz dzīvi Kanaānā – vēlākājā Palestīnā. Bada laikos Jēkaba divpadsmit dēli meklēja patvērumu Ēģiptē, vēlāk viņu pēcnācēji tur kļuva par vergiem.…
