Svarīga vieta literatūrā ierādīta valdnieka tēlam, uzskata, ka vienīgie un īstie vēstures veidotāji ir karaļi, aristokrāti, karavadoņi un ministri. Tāpēc viņiem tiek piedēvēts nemaldīgs taisnīgums, milzīgs gribasspēks.
17.gs. klasicisma literatūrai bija raksturīga racionāla skaidrība, iekšējā harmonija, daiļrades disciplīna, mēra izjūta un garīgs līdzsvars. Īpašu uzplaukumu klasicisma literatūra piedzīvoja tieši Francijā. Absolūtisma uzvara bija tās uzplaukuma galvenais priekšnoteikums. Šī literatūra aptvēra ļoti plašu noskaņu loku, atspoguļojot galvenokārt vidējā slāņa izjūtas – pašapziņas pieaugumu, ko stimulēja valsts apvienošanās un tās varenības nostiprināšanās.
Klasicisma tiecās radīt monumentālus sacerējumus par sabiedrībai būtiskiem tematiem. Varoņi bija dabīgi, dzīves enerģijas pārpilni. Viņu spēks izpaudās gribā un spējā nesaudzīgi analizēt savas dvēseliskās kaislības, lai atrisinātu sarežģītus un traģiskus konfliktus. Lielajam stilam vislabāk noderēja klasicisma teorijai atbilstošie monumentālie literatūras žanri – epopeja un traģēdija. Tieksme uz monumentalitāti klasicismā apvienojās ar mākslas sabiedriskā derīguma principu, ar tās audzinošo nozīmi. Traģēdiju iecienītākā tēma bija personības un sabiedrības interešu sadursme, konflikts starp pienākumu un jūtām. Pienākums pret sabiedrību vienmēr uzvarēja jūtas un pacēlās pāri personīgajam, individuālajam.
Klasicisma literatūra.
Klasicisma literatūra (franču classicisme no latīņu classicus 'parauga, pirmšķirīgs') bija laikmets Eiropas literatūrā, kas aizsākās 17.gs. Francijā. Francijas literatūrā klasicims valdīja līdz pat 19.gs. sākumam, kamēr pārējā Eiropā 18.gs. daudz lielāku nozīmi ieguva Apgaismības literatūra.…
