1920. Gada 28. novembrī Rīgā atvēra Krišjāņa Valdemāra jūrskolu, kurā no 1925. gada, līdzās kuģu vadītājiem, sagatavoja arī mehāniķus, un skola ieguva nosaukumu – Krišjāņa Valdemāra kuģu vadītāju un mehāniķu skola. Kapteiņa vai pirmā šķiras mehāniķa kvalifikācijas iegūšanai bija jāpabeidz 4- gadīgs teorētiskais kurs un jānokārto jūras prakse. Šajā laikā darbojās arī jūrskola Liepājā (1929-1936) un arī Ventspilī (1930-1932).
Pirmā pasaules kara laikā bija iznīcināts gandrīz viss Latvijas jūras transports, un bija nepieciešams tirdzniecības floti veidot no jauna. 1920. gadā Latvijas jūras tirdzniecības flotē bija 45 kuģi no tiem 5 tvaikoņi. Tirdzniecības flote kuģus galvenokārt iegādājās ārzemēs. Neatkarīgajā Latvijā uzbūvēja tikai 29 nelielus kuģus, bet nopirka 194 kuģus, bet 54 no tiem atkal pārdeva citām valstīm.
Iegūstot neatkarību, Latvijas tirdzniecības flotē sākās uzplaukums. 1930. gadā Latvijas tirdzniecības kuģu kopējā tonnāža pārsniedz pirmskara tonnāžu. Kopš šā gada kuģniecības bija ienesīga un flotes kopējā tonnāža nemitīgi auga, dodot peļņu tās īpašniekiem un valstij (izņemot 1932.-1935.g. sakarā ar pasaules ekonomiskās krīzes periodu).
Tvaikoņi, motorkuģi un burinieki ar sarkanbaltsarkano karogu mastā kursēja pa Baltijas jūru un Ziemeļjūru, Melno jūru un Vidusjūru, kā arī devās tālos reisos pāri okeāniem. Uz daudzām pasaules ostām tika nogādāti lauksaimniecības produkti, kokmateriāli, akmeņogles, kokss un cita produkcija. Šajā laikā pārvadājumu tonnāžas rādītājs bija mazāks nekā Anglijai, Norvēģijai, Nīderlandei un citām jūras lielvalstīm, bet ievērojami lielāks nekā, Polijai, Portugālei, Spānijai un citām Eiropas valstīm.…
