Tiesu prakse
Mantojuma pieņemšana gadījumā, kad mantojuma atstājēja dzīves vieta nav Latvijā
2011. gada 14. decembrī Senāts paplašinātā sastāvā izskatīja lietu par namīpašuma denacionalizāciju un īpašuma tiesību atjaunošanu, kurā pamatstrīds bija par mantojuma pieņemšanas faktu situācijā, kad mantojums atrodas ārvalstīs un Latvijā, bet gan mantojuma atstājējs, gan mantinieki dzīvo ārvalstīs. Tā kā mantojuma tiesības uz mantojumu, kas atrodas Latvijā, apspriežamas pēc Latvijas likuma, tiesai vajadzēja konstatēt, vai mantojuma, kas atradās ārvalstīs, pieņemšana ir uzskatāma arī par Latvijā esošā mantojuma pieņemšanas fakta pierādījumu.
Lietā tika secināts, ka mantinieki savu gribu pieņemt mantojuma atstājēja mantu ir izteikuši, ņemot savā valdījumā mantojuma atstājēja personiskās mantas ārvalstīs. Senāta ieskatā nav pamata secinājumam, ka viņi būtu atteikušies no tiesībām atgūt denacionalizētos īpašumus Latvijā. Senāts norādīja, ka mantojuma pieņemšana ārpus Latvijas un bez tiesas starpniecības pati par sevi neliek secināt, ka mantojums nav pieņemts, jo mantojumu var pieņemt ar faktiskajām darbībām, kas nepārprotami liecina par likuma noteiktajā termiņā paustu gribu.
Tā kā mantojums ir kopība, kas ietver visu mantojuma atstājēja mantu, tiesības un saistības, Senāts paskaidroja, ka pieņemšana citā valstī nozīmē pieņemšanu Latvijā.
Secinājumi:
Lai iegūtu mantojumu, ir jāpiedzīvo tā atklāšana un aicinājums mantot.
Ar aicinājumu matot nodibinās vienīgi iespēja kļūt par mantinieku, taču, lai iegūtu mantojumu, mantot aicinātajam ir jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu.
Mantojuma pieņemšana ir mantojuma tiesības juridiska iestāšanās, bet mantojuma iegūšana ir faktiska mantojuma tiesības realizācija.
Savu gribu pieņemt mantojumu persona var izteikt personīgi vai caur vietnieku.
Ja mantot aicinātais nomirst pirms viņa gribas izteikšanai noliktā termiņa, neizteicies par mantojuma pieņemšanu, tad viņa mantiniekiem var izteikt gribu par viņa atstato, kā arī par viņam piekritušu, bet vēl nepieņemtu mantojumu, To sauc par transmisiju.
Ja no mantojuma nepietiek, mantiniekam jāsamaksā mantojuma atstājēja parādi no savas paša mantas.
No pienākuma atbildēt par mntojuma atstājēja parādiem ar savu paša mantu mantinieks var atsvabināties, ja viņš izlieto inventāra tiesību – sastāda likumā noteiktā laikā visa mantojuma inventaru.
Ar inventāra tiesību tiek aizsargātas mantinieku intereses, un to var izmantot katrs mantinieks, neskatoties uz mantošanas pamatiem.
Ar mantojuma pieņemšanu un iegūšanu visas mantojuma atstājēja tiesības un saistības, ciktāl tās neizbeidzas ar viņa personu, pāriet uz mantinieku.
Tiesības, kas bijušas piešķirtas vienīgi mantojuma atstājēja personai, uz mantiniekiem nepāriet.
…
