Pirmie zinātniskie raksti, kas pavēstīja, ka CFC varētu noārdīt ozona slāni, tika publicēti 1974. gadā. Pirmie mērījumi, kas liecināja par strauju ozona koncentrācijas samazināšanos virs Antarktikas, tika izdarīti septiņdesmito gadu beigās un publicēti 1985. gadā. Kopš tā laika zinātnieki nākuši klajā ar “ozona cauruma” izskaidrojumu un atklājuši nepatīkamo faktu, ka katrs CFC molekulas sadalīšanās rezultātā atbrīvotais hlora atoms var sagraut ap 100000 ozona molekulu. Saražotā CFC molekula var vai nu ātri nokļūt atmosfērā no aerosola baloniņa, vai arī gadiem ilgi palikt saldējamā vai kondicionēšanas iekārtā. Pēc tās atbrīvošanas paiet apmēram 15 gadu, iekams tā paceļas līdz stratosfērai. Tur tā noturas atkarībā no CFC tipa 65-500 gadu ilgi.
Ozona slāņa noārdīšanās ietekme uz cilvēku.
Var attīstīties
acu gļotādas iekaisums, kataraktas veidošanās jeb lēcu apduļķošanās;
augšējo elpošanas problēmas, plaušu darbības traucējumi, astmas simptomu pastiprināšanās;
imūnās sistēmas novājināšanās;
pastiprināta noguruma sajūta;
mirstības pieaugums, ko izsauc sirds-asinsvadu un respiratorās saslimšanas.
Ozona iedarbība sāk izpausties koncentrācijās, kas ir zemākas par 100 ppb (parts per billion). Pret ozona iedarbību sevišķi jūtīgi ir bērni un vecāka gadu gājuma cilvēki, laukstrādnieki un astmas slimnieki. Pēc dažu zinātnieku pētījumiem, jau ozona satura samazināšanās par 1% līdz 6% paaugstina iespēju saslimt ar vēzi.
…
