Seno Tuvo Austrumu pilsētas
Senajos Tuvajos Austrumos pilsētām bija izcila nozīme. Tās bija mazāku vai lielāku teritoriju, vai visas zemes ekonomiskie centri.
Pilsētu pamats bija zemkopība, un pilsētu iedzīvotāju ievērojamu daļu veidoja zemkopji.
Pilsētās koncentrēti arī amatnieki neatkarīgi no tā, vai tie strādāja pilij un templim vai arī patstāvīgi.
Secinājumi
Liela kolektīva centralizēti vadīts un organizēts darbs irigācijas sistēmu veidošanā un uzturēšanā noveda pie iedzīvotāju un organizatoru, un vadītāju koncentrēšanās lielapmetnēs – pilsētās.
Pilsētu izveidošanās ir saistīta ar diviem galvenajiem priekšnoteikumiem: augsti attīstīta lauksaimniecība, kas radīja pārpalikumus un pietiekami liels iedzīvotāju skaits.
Pilsēta veica dažādas funkcijas. Tā bija monumentālā kulta centrs, vietējais tirgus, zemkopības centrs, politiski administratīvais centrs, idejiskais un kultūras centrs, progresa centrs, valsts vai apgabala centrs, kā arī tā veica starpnieces un maiņas funkcijas.
Lai pilsētas būtu drošībā, tās apjoza biezas, augstas akmens vai ķieģeļu sienas, bet no ārpuses bieži vien dziļš un plats grāvis.
Dienviddivupē bija vairāki desmiti lielu pilsētu.
Vēsturnieku vidū nav vienprātības par Ēģiptes pilsētām, ne visi vēsturnieki uzskatīja, ka Ēģiptē bija pilsētas.
Sīriešu, bet īpaši feniķiešu pilsētu rašanās lielā mērā bija saistītas ar tirdzniecību – ostas apmetnes no tirdzniecības kļuva bagātas, un plašas iespējas pievilka arvien jaunus iedzīvotājus
…
