Portugāles kultūra

Valsts Pireneju pusssalas rieteņu piekrastē. Vēsture. Kari ar arābiem. 716.gadā arābu-berberu iekarotāju priekšā kapitulēja Lisabona. Valsts dibināšana (1139.g.). Visvecākā valsts Eiropā, kas dibināta XII gs. pēc arābu padzīšanas no Portugāles teritorijas. Valsti ar galvaspilsētu Gimarainšā nodibināja 1139.gadā Alfons Enrikešs un tai pašā gadā pilnīgi sakāva Almoravīdu armiju pie Urikas. Valsts nostiprināšana un rekonkista. 1151.gadā jaunā Portugāles karaliste pievienoja saviem valdījumiem Algarvi, atkarojot to no musulmaņiem. 1191.gadā almohādi atkaroja portugāļiem Alkaser du Salu, pēc kā pāvests Celestīns III par krusta karu zonu pasludināja visu Pireneju pussalu. 1217.gadā almohādu musulmaņi tika sagrauti no portugāļiem kaujā pie Alkasēras du Salas. Portugāļu ekspansija Ziemeļāfrikā. 1415.gadā portugāļi marinīdiem atņēma Seutu Marokā, kā rezultātā kontrole pār Gibraltāra jūras šaurumu pārgāja kristiešu rokās. 1437.gadā portugāļi organizēja Krusta karagājienu uz marinīdu-musulmaņu Magribu, taču tā dalībnieki sastapa spēcīgu pretestību pie Tanžēras. Otrā militārā mēģinājuma laikā Marokas marinīdu gūstā krita Fernandu (Portugāles karaļa brālis). To turēja cietumā Fēsā un gribēja samainīt pret Seutu (Sebtu). Portugāles karalis Duarte tādam darījumam nebija ar mieru un pēc 5 gadu nīkšanas un nepārtrauktas spīdzināšanas ieslodzījumā, Fernandu nomira. Krusta karagājiens uz Ziemeļāfriku. 1437.gadā Portugālē organizēja Krusta karagājienu pret musulmaņu valdījumiem Ziemeļāfrikā, taču tas sastapa sīvu pretestību pie Tanžēras Marokā. Atkārtota uzbrukuma laikā Marokā valdošo Marinīdu gūstā nonāca Portugāles karaļa brālis Fernandu. Viņš tika ieslodzīts Fesā un Marinīdi apmaiņā pret viņu pieprasīja atstāt Sebtu (Seutu). Karalis Duarte uz tādiem noteikumiem nebija ar mieru un pēc 5 gadi Fernandu gūstā nomira (uzskata, ka pēc daudzām spīdzināšanām). 1471.gadā portugāļi turpināja centienus radīt savas kolonijas Ziemeļāfrikā un hafsīdiem atņēma Tanžēru (Marokā). Portugāļu ģeogrāfiskie atklājumi. Portugāļi sākot jau ar XV gs. regulāri sāka rīkot ekspedīcijas, kas brauca gar Āfrikas rietumu piekrasti. Tomēr jūrnieki bijās doties tālāk uz dienvidiem – viduslaiku ģeogrāfi bija sastāstījuši, ka pie ekvatora jūra no saules svelmes vārās un dzīvība tur nav iespējama. Tomēr, neskatoties uz to, portugāļu jūrnieki pamazām nonāca līdz ekvatoram un ieraudzīja krāšņo Āfrikas tropu joslu ar dažādajiem dzīvniekiem. Maiņas ceļā pret dažādiem niekiem (krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, maziem spogulīšiem) portugāļi no nēģeru ciltīm iemainīja zelta smiltis un ziloņkaulu. Ap to pašu laiku sākās arī melno cilvēku gūstīšanai pārdošanai verdzībā. No tiem laikiem iegājās attiecīgi ģeogrāfiskie nosaukumi – Vergu Krasts, Zelta Krasts, Zīloņkaula Krasts. Bartolomeo Diaša ekspedīcija. Šī portugāļa vadītā ekspedīcija 1488.gada 3.februārī apbrauca galējam Āfrikas dienvidu punktam un pirmo reizi nonāca Indijas okeānā. Portugāļi to nosauca par Labās Cerības ragu, jo atklājums deva cerības, ka drīz tiks atklāts jūras ceļš uz Indiju (pats Diašs to gan nosauca par Vētru ragu) un pirmie no eiropiešiem nonāca Indijas okeānā. Taču ilgā ceļa grūtību nogurdināti matroži atteicās braukt tālāk. 1490.gadā portugāļu jūras ekspedīcija sasniedza Kongo upes grīvu Rietumāfrikā. Portugāļi mēģināja turienes iedzīvotājus pievērst kristietībai, kas vēlāk radīja šķēršļus islāma izplatībai tais reģionos. 1494.gada 7.jūnijā Portugāle un Spānija noslēdz Tordesiljas līgumu, kas nosaka robežu starp abu valstu aizjūras kolonijām. Starpnieks šai līgumā ir pāvests ??? Vasko da Gamas ekspedīcija. Lai tomēr izpētītu ceļu līdz Indijai pēc labās Cerības raga, Portugāles karalis sūtīja jaunu ekspedīciju ar pieredzējušo un drosmīgo jūrasbraucēju Vasko da Gamu vadībā. Ekspedīcija bija visai labi apgādāta un pats Gama apņēmības pilns. 4 ar pusi mēnešu laikā ekspedīcija apburāja aiz Labās Cerības raga un nokļuva pilnīgi nepazīstamos ūdeņos Āfrikas austreņu piekrastē. Spēcīgas vētras un straumes apgrūtināja braukšanu. Matroži cieta no tropiskām slimībām un mira. Kādā arābu pilsētā Gamam izdevās uziet pieredzējušu loci, kas ekspedīciju izveda pa Indijas okeānu. Stāvēja uz enkura pie Mozambikas krastiem. Vēlāk veica pieturas Malindi, Mombasā, Bravē un Mogadišā. Bravē viņš uzcēla bāku, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. 1498.gadā Vasko da Gamas kuģi piestāja Kalikutas ostā. Gama pavēlēja matrožiem krastā iepirkt garšvielas, bet arābu tirgotāji, kas turēja savās rokās tirdzniecību ar Indiju, pierunāja Kalikutas radžu arestēt krastā izkāpušos portugāļus. Par to Gama aizturēja divus dižciltīgus indiešus, kas bija ieradušies apskatīt viņa kuģus. Tad radža atbrīvoja arestētos un atsūtīja laivas pēc indiešiem. Taču Vasko da Gama sagaidīja laivas ar lielgabalu šāvieniem un atteicās atdot gūstekņus. Piekrāvuši kuģus ar garšvielām, portugāļi devās atpakaļceļā. 2 gadu ilgā brauciena beigās bija aizgājusi bojā vairāk nekā puse matrožu. Taču atvestās garšvielu kravas vērtība bija 60 reizes lielāka nekā izmaksāja ekspedīcijas organizēšana. Otrā ekspedīcija. Tās laikā 1501.gadā Vasko da Gama bloķēja Sarkano jūru. Tā rezultātā tika nodrošināts portugāļu garšvielu tirdzniecības monopols. Garšvielu cena Eiropas tirgos nokrita pat par 75% un tirdzniecības pilsēta Aleksandrija panīka. Turpmākā portugāļu darbība. Citu pēc citas Portugāles karalis sūtīja militārās flotiles ekspedīcijas uz Indijas okeānu. Tās sagrāba un aplaupīja jaunatklātās zemes. 1505.gadā tirdzniecības flotes kapteinis Fransišku Almeida nodibināja tirdzniecības kolonijas Mombasā (Austrumāfrika, tagadējā Mozambika), Kalkutā (Indija) un Kočinā (DR Indija). Tā kā Portugāle bija par maziņu, lai iekarotu biezi apdzīvoto Indiju, tad portugāļi sagrāba un noturēja tikai stratēģiski svarīgus cietokšņus Indijas okeāna piekrastē – Indijā, Āfrikā un Arābijā. Viņi pilnīgi iznīcināja visu iekaroto pilsētu iedzīvotājus. Indijā mēdza runāt: „laime, ka viņu ir tik maz kā tīģeru un lauvu, jo citādi viņi iznīcinātu visu cilvēku dzimumu.” Tolaik portugāļi bija kā pirmie eiropieši Indijas okeānā un izmantoja savu stāvokli. Bez portugāļu atļaujas Indijas okeānā nedrīkstēja braukt neviens kuģis. Viņi padzina arābus no Indijas okeāna un kontrolēja visu tirdzniecību tajā. 1507.gadā portugāļi sagrāba Ormas salu – stratēģiski svarīgu vietu Ormuzas jūras šaurumā (savieno Persijas un Omānas līčus). 1509.gadā Fransišku Almeida pie indiešu ostas Diu sakāva pret viņu izsūtīto osmaņu floti, kas gribēja apkarot portugāļu garšvielu monopolu. Vēlāk šai pašā gadā portugāļu kapteinis Ruijs de Sekeira sasniedza Malaku- vārti uz Dienvidķīnas jūru un Kluso okeānu. 1509.gadā portugāļi sagrāba Goa salu pie Indijas Malabāras krasta, kas kļuva par placdarmu tālākiem iekarojumiem. 1511.gadā portugāļi nodibināja kontroli pār Malakas šaurumu, pateicoties tam, ka Afonsu d’Albukerki atkaroja Malaku musulmaņu sultānam. Portugāļi iespiedās arī Zunda salās, kur audzēja labākās garšvielu šķirnes. Virzīdamies tālāk uz Austrumiem, portugāļi sasniedza Ķīnas un Japānas piekrasti. Portugāļi par niecīgu maksu iepirka no iedzīvotājiem garšvielas un arī Indijas valdniekus piespieda maksāt nodevas garšvielās. Guva milzīgus ienākumus no garšvielu tirdzniecības. Lai tirgū nepazeminātu garšvielu cenas, uz Eiropu gadā atveda tikai 5-6 kuģus ar garšvielām, bet augstas ražas gadījumā lieko sadedzināja. Vēlāk portugāļus no Indonēzijas izspieda holandieši. 1534.gadā apvienotā osmaņu un berberu flote Lielā admirāļa Hairadina Barbarosas vadībā atņēma portugāļiem Tunisiju. 1612.gadā angļu tirdzniecības tiesības Indijā paplašinājās sakarā ar Ostindijas kompānijas flotes militāro uzvaru pār portugāļiem Arābijas jūrā. 1622.gadā sefevīdu persiešu Abāss I ar angļu Ostindijas kompānijas palīdzību sagrāba portugāļu koloniju Persijas līcī - Ormuzas salu. 1641.gadā holandieši ieguva Malaku un līdz ar to galveno noteikšanu garšvielu tirdzniecībā Austrumos, kas iepriekš piederēja portugāļiem. Portugāļu ierašanās Brazīlijā. Portugāļi Brazīlijā nonāca pavisam nejauši – braukdami uz Indiju. Turpmāk tā kļuva par viņu koloniju. Portugāle kļūst par republiku. 1910.gada 5.oktobrī pēc karaļa Manuela II gāšanas tika pasludināta Portugāles Republika. Tā tika pielikts punkts teju trīs gadsimtus ilgušajai Bragansu dinastijas valdīšanas ērai. Antonio Salazāra diktatūra. Vadīja autoritāro režīmu valstī no 1932.-1968.gadam. Viņš neiesaistīja Portugāli Otrajā pasaules karā. 1974.gada 25.aprīlī dziesmu Grandola, Vila Moreno atskaņoja Portugāles radio un tas bija signāls Neļķu revolūcijai - tā pavēra ceļu demokratizācijai un modernizācijai. Iestāšanās ES. Kopš 1986.gada Portugāle ir pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, bet 1999.gada tā pievienojās eirozonai. Antonija Guteriša premjerēšana (1995.-2002.g.). No 1995.-2002.gadam Portugāles valdību vadīja A.Guterišs no Portugāles Sociālistiskās partijas. Savā premjerēšanas pirmajā termiņā veica ekonomiskās reformas un nostiprināja Portugāles pozīcijas starptautiskajā arēnā. 1999.gadā uzvarēja vēlēšanās, un kļuva otro reizi par Portugāles premjerministru. Tomēr pretrunas Sociālistiskās partijas iekšienē un tās neveiksmīgā dalība pašvaldību vēlēšanā noveda pie Guteriša atstādināšanas no varas 2001.gadā. Aplūkojamie objekti. Lisabona. Gimarainša. Portrugāles pirmā galvaspilsēta ap 1139.gadu. Dēvēta par portugāļu Monmartru. Vecpilsēta ir UNESCO sarakstā. Gimarainšas cietoksnis. Tā pamatakmens likts jau X gs. Te dzimis un dzīvojis Portugāles valsts dibinātājs Alfons Enrikišs. Olīvkoka laukums. Oliveira. Vecpilsētā. Vila Flor. Modernās kultūras centrs. Bragansas dinastijas hercogu pils. XX gs. kalpojusi kā Portugāles prezidentu rezidence. Tagad muzejs. Te ir slavena glezna - gleznotāja Žozefa di Obiduša darbs "Lieldienu jērs." Ir uz griestiem kastaņkoka griezumi ar portugāļu atklājumu laikmeta kuģu motīviem. Arheologa Martiniša Sarmenta muzejs. Miņu provincē uzietās senlietas. Porta. Te var kuģītī pavizinaties pa Douras (Zelta) upi. Torre dos Cle'rogos. 75 m augsts tornis. Tilts pār Douru. Gustava Eifeļa būvēts. Ribeiras krastmala. Katedrāle. Braga. Portugāles kristīgas baznīcas galvaspilsēta. Ainaviska. Viana da Castelu. Pilsēta ar renesanses un baroka stila savrupmājām. Barseluša. Pirmā portugāļu grāfiste. Vieta, kur cēlusies populārā portugāļu leģenda par Portugāles simbolu gaili. Douras ieleja. Vīna audzēšana. Vīns - Santa Marta Penaguiao. Viseu. Nozīmīga Portugāles vēsturē. Lamegu gotiskā katedrāle. Algarves reģions. Piesaista ceļotājus ar daudzveidīgām pludmalēm. Fara. Algarves reģiona centrs. Vecpilsēta. Jauks senu ieliņu mudžeklis. Dievmātes baznīca Karmela kalnā. Te ir slavenā Kaulu kapela, kas klāta ar tur dzīvojošo un apbedīto mūku kauliem. Sv.Vincenta rags. (Kabu Sao Vincente) Eiropas tālākais DR punkts un viens no iespaidīgākajiem skatiem Eiropā. Rags tālu izvirzījies jūrā, te ir neliela bāka, kas raugās Atlantijas okeānā uz rieteņiem. Ragu kā pēdējo no savas dzimtenes redzxēja slavenie portugāļu jjūrasbraucēji. Pasaules malas sajūta ir īpaši stipra saulrietā. Tavira. Skaistākā Algarves reģiona pilsēta, pie pašas Spānijas robežas. Tās arhitektūru ietekmējusi vairākus gadsimtus ilgā arābu valdīšana. Portugālei raksturīgās manuelīnu stila māju fasādes. Taviras cietoksnis. Tilts pār Žilavas upi. Mauru stilā. Loule. Ievērojama ar savu aktīvo tirgu. Sagreša. Pa ceļam uz Vincenta ragu. Cietoksnis okeāna stāvkrastā. Formosas upes grīva. Flamingu bari. Pa upes kanālu var izbraukt ar kuģīti. Faru un Lagušas grotas okeāna krastā. Silveša. Monšika. Foija. Portimau. Laguša. Nazarē. Atrašanās vieta. 150 km uz ziemeļiem no Lisabonas. Raksturojums. 10 000 iedzīvotāji. Pilsētas viena daļa jeb piekraste ar baltām mājiņām un sarkanbrūniem jumtiem atrodas lejā pie skaista līča, bet otra – ap 110m augstumā uz klinšu mēles. Vēsture. Tapusi feniķiešu dibinātas apmetnes vietā. Interesantumi. Burvīga zvejnieku mazpilsēta, kas pazīstama ar savām šaurajām ieliņām un sieviešu tradicionālo apģērbu, kas sastāv no īsiem svārkiem un septiņiem mežģīnēm izrotātie apakšsvārkiem. Lietas, ko redzēt. 1. Nossa Senhora do Leite baznīca. Atrodas augšpilsētā Sitio, no XVIIgs. Tajā ir slavena pielūdzama svētbilde, kuras priekšā pirms ceļojuma nolūdzies pats Vasko da Gama pirms ceļojuma uz Indiju. 2. De Memeria kapela. Ar krāsainu jumtu. Leģendas vēsta, ka 1182.gadā šeit kādu mednieka zirgu, sekojot briedim, kas pārlēcis pār klintsragu, esot apžilbinājusi Dievmātes parādīšanās, tādējādi brīnumaini izglābjot mednieku no nāves. Rokas rags. Eiropas tālākais rieteņu punkts. Sintra. Karaliska, ar daudzveidīgām pilīm un krāšņiem parkiem. UNESCO sarakstā. Bairons to nosaucis par savu paradīzi - Palacio da Pena. Obiduša. Apjozta viduslaiku mūriem. Alkubasas klosteris. Bataljas klsteris. Iekļauts UNESCO sarakstā. Kuimbra. Viduslaiku Portugāles galvaspilsēta. Portugāles studentu galvaspilsēta, te ir arī vecākā Portugāles universitāte no 1290.gada.. Viena no vecākajām arī Eiropā, tādēļ iekļauta UNESCO sarakstā. Igreja do Salvador baznīca. Fatima. Lielākā Portugāles svētvieta. Almerima. Te var nobaudīt pēc īpašas receptes gatavotu "akmens zupu." Santarema. Iecienīta karaļu un mūsdienu Portugāles valdības pārstāvju uzturēšanās vieta. Tomāra. Mazpilsēta. Te ir templiešu cietoksnis. Sesimbra. Rosīgs zvejnieku ciemats ar lielisku smilšu pludmali. Ešpiselas zemesrags. Ar stāvām klintīm okeāna krastā. Albufeira. Algarves tūristu galvaspilsēta. Serra da Estrela kalni. Aveira. Portugāles Venēcija, braucieni laivās pa kanāliem. Košta Nova. Ciems ar krāsainām zvejnieku mājām. Trojas pussala. Pirmatnējas ainavas. Sagriša. Leģendāra, te sācies sapnis par lielajiem leģendārajiem atklājumiem. Costa Nova. Dzīvespriecīgi krāsoti nami un Saules pludmale. Miņu reģions. Senas leģendas un gadsimtu elpa. Azoru salas. Madeiras salas.