Mana attieksme pret grāmatā aprakstīto situāciju
Cilvēkam ir divas iespējas vai nu sunīti ņemt pie sevis mājās, mīlēt viņu, vai pat nedomāt par tādu iespēju, jo, ja dzīvnieku grib mājās paņemt tikai prestižas lietas dēļ vai tāpēc, ka šajā brīdī tev ir garlaicīgi un gribas ar kaut ko paspēlēties, tad tomēr labāk neņemt. Jo sunīts ir dzīva radība, ar viņa jūtām nedrīkst spēlēties, tā nav manta. Rakstniece raksta „... arī suņa sirdij ir savs sāpju mērs tāpat kā cilvēka sirdij, to kā glāzi var pieliet tikai līdz malām un ne vairāk, jo pārējais jau līst pāri un garām”.
Atziņa, pie kuras nonācu, izlasot šo grāmatu
"... arī suņa sirdij ir savs sāpju mērs tāpat kā cilvēka sirdij, to kā glāzi var pieliet tikai līdz malām un ne vairāk, jo pārējais jau līst pāri un garām."
Es domāju, ka katrām cilvēkam ir vajadzīgs draugs, tas var būt cilvēks vai dzīvnieks, lai grūtā minūtē tas vienmēr būtu blakus.…