Reliģiozitāte un tās izpausmes viduslaikos

VIDUSLAIKU CILVĒKS UN DIEVS.
Viduslaiku cilvēka vērtību mērs un viņa rīcības soģis bija Dievs.
Gan dižciltīgie, gan vienkāršie zemnieki un pilsētu iedzīvotāji regulāri apmeklēja baznīcu, diendienā lūdza Dievu un, domājot par dvēseles glābšanu, nožēloja grēkus.
Ienācis baznīcā, viduslaiku “mazais” cilvēks nokļuva brīnumainā pasaulē.
Purpurs, zelts un sudrabs, greznie garīdzinieku tērpi un liturģijas priekšmeti, krāsainās logu vitrāžas, izteiksmīgās skulptūras un gleznojumi, kas attēloja Bībeles sižetus un ainas no svēto dzīves, radīja svinīguma, apgarotības un pacilātības sajūtu.
Dieva un ļaunā spēka – Sātana varu pār cilvēkiem un to klātbūtni cilvēku dzīvē viduslaikos saprata ļoti burtiski.
Dzīve šai saulē tā laika kristiešu apziņā nebija krasi nodalīta no viņpasaules.
Daudziem šķita, ka abas pasaules ir tiešā veidā saistītas un ieeja paradīzes priekškambarī – šķīstītavā atrodas Sicīlijas vulkānu krāteros vai Īrijas Grotās.
Doma par to, ka Dievs, eņģeļi, svētie un Sātans varētu tieši vai netieši iejaukties cilvēku likteņos un dabas procesos, viduslaikos likās pašsaprotama.…