Arī valsts var būt pūlis
Valsts kā veselums var būt sociāla grupa, nebūdama pūlis, kā tas ir gadījumā, kad tās locekļi ir noraizējušies par simt un vienu lietu, bet nav vienotas, intensīvas uzmanības. Valsts kļūst par pūli tad, kad tās iedzīvotāju uzmanību pārņem viena apsēstība — tēma, par kuru visi domā, runā un ir apsēsti pat individuālā līmenī (Covid pandēmija)
Bieži valstīm viena apsēstība ir tikai ļoti īsu brīdi, piemēram, vēlēšanu dienā vai valsts svētku laikā, bet dažkārt, piemēram, Francija visu 1914.–1918. gada periodu bija apmāta ar uzvaru Pirmajā pasaules karā. Arī ciemati, draudzes un politiskās kustības uz kādu laiku var pārvērsties par pūļiem. Pūļu savdabīgā apsēstība, emocionālā intensitāte un apmērs dažkārt noved pie tā, ka tie iegūst lielu varu un diktē virzienus, kas var mainīt vēstures gaitu visā valstī vai pat visā pasaulē. Bīstamu apdraudējumu rada tas, ka apsēstība pūli padara aklu pret visu pārējo, kas ir būtisks normālos laikos.
Vislabākais piemērs spēcīga un bīstama pūļa rašanās procesam ir masu politiskie mītiņi, ko organizēja nacisti Vācijā 20. gadsimta 30. gados. Šajos mītiņos simtiem tūkstošu vāciešu stāvēja cits citam klāt, cieši sakļāvušies, visi bija vērsti uz vienu un to pašu fokusa punktu — savu vadoni, no kura, kā tika uzskatīts, izrietēja visa patiesība un morāle. Cilvēki pūlī zaudēja savu individualitāti, kā arī spēju domāt kritiski un patstāvīgi. Viņi kļuva par daļu no vienota sociāla veseluma, kurā visi reaģēja vienādi, jūsmojot par vienu un vaimanājot par ko citu, solot nemirstīgu uzticību līderim un atriebību pasludinātajam ienaidniekam.…
