Sākot ar 2.gadsimtu, Zemgale bija kultūras attīstības centrs, bet no 5. līdz 9.gadsimtam piedzīvoja savu lielāko saimniecisko, kultūras un izglītības uzplaukuma periodu.
Savu nosaukumu Zemgale ir ieguvusi no baltu ciltīm - zemgaļiem, kuri apdzīvoja šī reģiona robežas un veidoja sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu telpu.
13.gadsimts Latvijas vēsturē ierakstīts kā varonīgo zemgaļu neatkarības cīņu laiks pret iebrucējiem – vācu feodāļiem, kam neraugoties uz militāro pārspēku, nebija viegli salauzt Zemgales aizstāvju pretestību.
1289.gadā Zemgaļi nodedzināja savu pēdējo pili Dobelē un aizgāja uz Žagari Lietuvā, līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas.
1710.gada Ziemeļu karš un Lielais mēris bija galvenie iemesli, kas kardināli izmainīja gadsimtiem ilgo dzīves veida tradīciju 2 – 4 māju ciematos, sākās zemnieku ciematu sairšanas process, veidojās patstāvīgas saimniecības.
Postošu ietekmi uz Zemgales reģionu atstāja II Pasaules karš, kura laikā cieta Zemgales lauku sētas, tika iznīcinātas dzīvojamās un saimniecības ēkas, aizdzīti ganāmpulki u.c., tika nopostīta Jelgava, savukārt daļa Dobeles
rajona atradās Kurzemes teritorijā, kur
notika vienas no vissmagākajām cīņām
šī kara laikā.
Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un lielāko saimniecisko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642.-1681.g.). Hercogistē darbojās manufaktūras un darbnīcas, linu, buru audeklu un vadmalu austuves, stiklu, spoguļu, kristāla trauku, dakstiņu un ķieģeļu cepļi, papīrdzirnavas, dzelzs lietuve, zāģu gateri, kā arī ziepju un etiķa vārītavas, piekūnu un koku audzētavas, alus un spirtabrūži.…