Par zemes reformu sākumu Latvijā var uzskatīt 1804. gada Vidzemes zemnieku likuma pieņemšanu. Taču likums neatbilda ne laika garam, ne saimnieciskās dzīves prasībām, tāpēc jau uzreiz pēc Napoleona Francijas sagrāves tika radīti jauni normatīvie akti. Tā tapa 1817. gada Kurzemes un 1819. gada Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumi. Likumi ir pieminēšanas vērti ne tikai ar to, ka lielākā daļa latviešu (izņemot latgaliešus) ieguva personas brīvības statusu, bet pirmo reizi mūsu nācijas vēsturē tika kodificētas (sistematizētas) zemnieku civiltiesības, kas tika fiksētas rakstveidā.
Nozīmīgu vietu normatīvajos aktos ieņēma „brīvie” nomas un kalpošanas līgumi, ar kuru palīdzību bija paredzēts veikt agrāro reformu.
Latvijā notikušās pārmaiņas izrietēja ne tikai no saimnieciskās nepieciešamības – tām bija arī tīri simboliska nozīme Aleksandra I ārpolitikā. Tāpēc pārkārtojumi uzreiz nedeva gaidītos panākumus [1].
Latvijas zemnieku brīvlaišana nozīmīgi ietekmēja gan cilvēku publiskās attiecības, gan arī viņu privāto dzīvi. Civiltiesiskā stāvokļa maiņa radīja ne tikai jaunas ekonomiskās attiecības, bet deva arī latviešu zemniekiem nacionālo pašapziņu. Latvieši pamazām sāka sevi apzināties par vienotu nāciju.
1804. gada Zemnieku likums bija pēdējais mēģinājums stingru normu un reglamentēšanas kārtībā noregulēt muižniecības un zemniecības attiecības tā, lai nekas nepaliktu nenokārtots un skaidri nepateikts. Šis likums ietvēra tā veidotāja Fr. Zīversa ideālistiskos uzskatus un ticību, ka ar labu likumu var nokārtot visus sāpīgos jautājumus. Tāpēc likums, kas aptvēra 68 pantus, iedalījās četrās daļās, no kurām katra bija veltīta svarīgam zemnieku dzīvi un darbu regulējošam jautājumam:
zemnieku personīgais statūts;
zemnieku īpašuma tiesības;
zemnieku pienākumi;
sodāmība (zemnieku tiesas).
Likums noteica, ka turpmāk zemnieks ir uzlūkojams par personu, nevis lietu. Viņš vairs nebija piesaistīts kungam, bet gan zemei. Attiecības ar muižu bija jāveido uz līguma pamatiem. …
