Jauna , skaista sieviete tiek izvarota. Turklāt izvarotājs ir vīrietis, kas ārēji ir ļoti neglīts, ar bērnībā iegūtām apdegšanas rētām sejā, kas radušās zēnam apdegot, kad vecāki alkoholiķi bija nejauši iebirdinājuši degošus cigaretes pelnus zēna gultiņā, kā rezultātā aizdegās autiņš, ar ko zēns bija apsegts. Skolā zēnam mācībās bija grūtības, tāpēc pēc pamatskolas beigšanas sāka strādāt mazkvalificētu darbu un brīvo laiku pavadīja kompānijās lietojot alkoholu. Vienā tādā kompānijā gadījās satikt jauno, skaisto sievieti, kas kompānijai piebiedrojusies draudzenes pierunāta. Kaut kā sanāk, ka meitene dodas mājup viena un tai ir kopīgs ceļš ar neglīto vīrieti. Varbūt pie vainas ir izdzertā alkohola daudzums, varbūt neapmierinātā dzimumtieksme, bet vīrietis sievieti izvaro, kuras rezultātā meitene pēc mēneša atklāj, ka ir stāvoklī. Sieviete izjūt naidu pret varmāku, kurš vēl arī ir ārēji kropls, ar alkoholiķa pazīmēm, izvarošana notikusi abiem atrodoties alkohola reibumā, kas pieļauj iespēju, ka bērns var būt gan garīgi, gan fiziski kropls. Visvairāk sieviete ienīst ķermenī augošo dzīvībiņu, kas draud izjaukt visus viņas plānus un ieceres. Sieviete vēlas nevēlamo grūtniecību pārtraukt. Līdz šim sievietei ir bijusi pārliecība, ka aborts ir liels grēks, jo pielīdzināms slepkavībai ar iepriekšēju nodomu.
Ko darīt - saglabāt grūtniecību vai pārtraukt?
Viena no vissenākajām diskusijām, kas ilgusi cauri gadsimtiem, turpinās šodien un, visticamāk, turpināsies nākotnē, ir par vai pret nedzimušas dzīvības pārtraukšanai. Viedokļi sadalās diametrāli pretēji: vieni atbalsta, bet citi pilnībā noliedz, nesaskatot nevienu vērā ņemamu argumentu abortu atbalstītāju pusē.
Hipokrāta zvērests paredz pilnīgu abortu prakses aizliegumu:”...nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai.” 1Tomēr ārsta pienākums ir cilvēkam palīdzēt likuma ietvaros.
„Aborts ir tīša un apzināta cilvēciskas būtnes, kas atrodas eksistences sākuma fāzē, slepkavība, neatkarīgi no pielietotajiem līdzekļiem.”
Jānis Pāvils II „Dzīvības Evanģēlijs.”
„Sievietei tiesības izšķirties par to, kas notiek ar viņas ķermeni”- tā skan feministu arguments.
Pētot aborta jautājumu no vēsturiskā viedokļa reliģiskā un kulturoloģiskā aspektā, var secināt, ka vēsturiski ir izveidojies viens noteicošais attieksmes veids- abortu aizliegums, kura neievērošana automātiski nozīmē amorālu rīcību un pelna vispārēju nosodījumu, jo aborts ir identisks slepkavībai.
Tomēr civilizācijas vēsturē ir zināmi arī izņēmumi – aborti un jaundzimušo nogalināšana bija izplatīta parādība grieķu un romiešu kultūrā, aborts tika uzskatīts par stabila iedzīvotāju skaita regulēšanas metodi. Vēsturiskas liecības pierāda, ka aborts ticis praktizēts gandrīz visās cilvēku sabiedrībās no pašiem senākajiem laikiem. Abortu veikšanas metodes ir aprakstītas senos ķīniešu un ēģiptiešu rakstos. Senajās sabiedrībās abortus izdarīja, izmantojot indīgas zālītes, asus irbuļus vai spiežot vēderu, kamēr sāka asiņot vagīna.
Budisti ticēja un tic reinkarnācijai, t.i. dvēseles pārdzimšanai. Visa dzīve tiek izprasta cikliski, visas dvēseles formas apveltītas ar sajūtām, tās visas ir matērijas un prāta savienojums – arī tikko apaugļota olšūna.…
