Absolūtisms (no latīņu valodas absolutus – neatkarīgs, neierobežots) – neierobežota monarhija, pēdējā feodālā valsts forma, kurā likumdošanas vara un izpildvara pieder vienai personai – monarham. Viņš valda ar plaša ierēdņu skaita palīdzību, viņam pakļauta pastāvīga armija, policija, tiesa, finanses.
17. gadsimta beigās arvien plašāku cilvēku loku sāka nodarbināt jautājums par to, kā vislabāk ietekmēt norises sabiedrības attīstībā, kā „uzlabot sabiedrību”. 16. gadsimtā radās modernas valsts ideja, 17. gadsimtā no tās bija izaudzis neierobežots absolūtisms, kas triumfēja Luija XIV laikā Francijā. Tas bija dzīvesveids, tā bija domāšana.
Par absolūtisma laiku pieņemts dēvēt periodu, kurš aizsākās ar patvaldnieciskā Francijas Luija XIV nākšanu pie varas un noslēdzās ar Franču revolūciju.
Absolūtisma idejas
Līdz absolūtisma ideju iedibināšanai monarhi bija spiesti respektēt ne tikai savus politiskos sāncenšus, bet arī valsts likumus – pret iedibinātājām tradīcijām viņi iestājās tikai izņēmuma kārtā. Un tāpat, lai arī cik „absolūts” monarhs vēlējās būt, viņa varu pār padotajiem lielā mērā ierobežoja arī mazattīstītais transportceļu un sakaru tīkls, tādēļ pavalstnieku personiskā dzīve un ikdienas nodarbes lielākoties palika ārpus valdnieka ietekmes sfēras.
Absolūtisma piekritēji sludināja, ka kārtību mājās ieviesīs tikai spēcīga, centralizēta valsts vara. Absolūtisti mācīja, ka miers un kārtība sabiedrībā un politikā iestāsies tad, kad visi pilsoņi bez ierunām pakļausies savam Dieva ieceltam valdniekam.
Savukārt absolūtisma laikmeta monarhi pildīja savu „pienākumu” pavalstniekus mācīt, kā tikt galā ar saimes lietām. XVII gs. Eiropā plosījās bieži kari un tāpēc valdnieki ticēja tam, ka absolūtistu solītā stabilitātes un labklājības garantija tā laika situācijā ir ne vien pievilcīga, bet arī visnotaļ nepieciešama.…