Jau no cilvēces pastāvēšanas sākuma daba rāda savu pārākumu uzsūtot mums dažādas katastrofas un kataklizmas: plūdus, taifūnus, vētras, vulkānu izvirdumus, zemestrīces utt., kas aizvien vairāk tiek novērots pēdējā laikā visā pasaulē.
Par zemestrīci sauc zemes garozas satricināšanu, kas ir dabiskas izcelsmes. Tā izpaužas pazemes grūdienu veidā, viļnveidīgām augsnes svārstībām, ar plaisu veidošanos, ēku sagrūšanu un reizēm arī ar cilvēku upuriem. Vairākums zemestrīču norit litosfērā - 200 kilometru dziļumā. Taču dažkārt zemestrīces centrs atrodas līdz 700 km dziļumā.
Katru gadu pasaulē tiek reģistrēts vairāk kā 1 miljons pazemes grūdienu, kas satāda vidēji ap 120 grūdienu stundā vai divus minūtē. Var teikt, ka zeme atrodas pastāvīgos satricinājumos. Gadā vidēji notiek viena katastrofiska un simts postošu zemestrīču. Postījumu apmēri spēcīgās zemestrīcēs ir ļoti lieli. Zemes garozā rodas lielas disjunktīvas dislokācijas.
Lisabonas (1755), Kalifornijas (1906), Taivānas (1923), Messīnas (1908), Tokijas (1923),
Irānas (1935), Čīles (1939 un 1960), Agadiras (1960), Meksikas (1975).
Pēc skandināvu speciālistu datiem, Latvijā ik gadus tiek konstatēti 150 līdz 200 seismiskie notikumi. To skaitā ir parasti tektoniskie notikumi, parasti sprādzieni un viltus seismiskie notikumi jeb aparatūras kļūdas. Reizēm Latvijā novērojamas vietējās zemestrīces, tad pazemes ūdeņi izskalo viegli šķīstošus iežus, iegrūst zeme.
Latvijā, par laimi, zemestrīču postījumi nav novēroti. Pagaidām dzīvojam seismiski neaktīvā zonā un izjūtam vienīgi Eiropā notiekošo zemestrīču atbalsis.
Zemestrīces stiprums pēc tās izpausmes uz zemes virsmas parasti tiek novērtēts ballēs pēc 10 vai 12 baļļu skalas. …
