Ievads
Katrs cilvēks savā dzīvē ir ņēmis rokās zīmuli un kaut ko mēģinājis uzzīmēt. Bērnībā tie bija krāsu pilni zīmējumi ar dzīvniekiem, dabu, māmiņu un tēti galvenajās lomās. Tad sekoja skola, kur jau skolotāja lika uzzīmēt kaut ko konkrētu un ikvienam cilvēkam saprotamu. Taču jau tad atklājās talanti, kas nedrīkstētu būt nepamanīti. Viens spēja uzzīmēt cilvēku, ar pareizām proporcijām un gaismēnām, citam padevās uzgleznot kādu dabasskatu, kas atbilst realitātei, bet kāds vienkārši ņēma rokās krāsas un triepa ar otiņu vienkāršus laukumu un līniju ritmus. Protams, šos darbus tikai viņš spēja saprast, tāpēc apkārtējie cilvēkā nesaskatīja nekādu talantu. Taču tas bija. Un vēl kā bija. Tas bija abstrakcionisms. Mākslas virziens, kam nav raksturīgs konkrētu apkārtējās pasaules objektu attēlojums.
Protams, ne katrs mākslinieks uzreiz tiek slavēts un celts pjedestālā, taču abstrakcionismu kā tādu nedrīkst vienkārši laist zudumā. Mūsu pasaulē, tieši 21. gs., ne viss atbilst reālismam un naturālismam, ir taču kāda daļiņa no abstrakcionisma, ko mums, pašiem cilvēkiem, ir jāsaprot. Un nekas, ka mēs nesapratīsim pareizi, galvenais, ka mēs domāsim. Galvenais, ka mēs mēģināsim to darīt, mēģināsim izprast. Piemēram, reklāmās vai afišās, tur viss, nav vienkārši tā likts uz delnas un saprotams, tur noteikti ir kāda odziņa, tieši abstrakta odziņa, kuru mums, cilvēkiem, ir jāsaprot pašiem.
1. Abstrakcionisma raksturīgākās iezīmes
Abstrakcionisms ir modernistisks mākslas virziens, kam raksturīgs nevis konkrētu apkārtējās pasaules objektu attēlojums, bet gan daudzveidīgas dažādu krāsu laukumu un līniju kombinācijas.
Abstrakcionisms, ko 20. gs. pirmajās desmitgadēs pārstāvēja tikai atsevišķi meistari, 50. gados Eiropā un Amerikā jau bija izveidojies kā virziens – turklāt ar skaidri manāmu internacionālu raksturu. Attīstīdamies dažādu iepriekšējo avangardistisko virzienu ietvaros un respektēdams to pieredzi, jaunais virziens vistiešāk sevi izteica glezniecībā un grafikā. Šī virziena pārstāvji bija galīgi novērsušies no jebkādas formu atdarināšanas, no stāstījuma, no jebkāda radoša klasisko paraugu pārveidojuma, no formālisma, lineāla un cirkuļa virskundzības, no jebkādiem doktrināriem formas likumiem, kas varētu bremzēt brīvo krāsas plūsmu.
Eiropā abstrakcionisms tika izkopts Parīzē, kas arī pēc Otrā pasaules kara vēl kādu desmitgadi saglabāja vadošā mākslas centra nozīmi. Abstrakcionisma attīstību 30. gados veicināja kā V. Kandinskis, P. Klē un P. Mondriāns, tā arī viņu ietekmētie meistari (piemēram, O. Herbins), bet pēc 1945. gada – tā sauktās abstraktās skolas pārstāvji (Ž. Fotrijē, N. de Stēls, P. Sulāžs, H. Hartungs un Volss(V. Šulcs)). Viņi attīstīja abstrakcionisma ekspresīvo paveidu. Ekspresīvā abstrakcionisma ciltstēvs bija V. Kandinskis. Tā attīstību veicināja sirreālistu praksē atklājusies zemapziņas nozīme, orfejisma radītāja R. Delonē abstraktās krāsu valodas izteiksmības izpratne, kā arī dadaistu darbība, kas iemācīja atteikties no konvencionāliem izteiksmes līdzekļiem un materiāliem. Taču vistipiskāko formu ekspresīvais abstrakcionisms ieguva tad, kad tā pārstāvji pilnīgi atteicās no būtiskajām gleznas uzbūves likumsakarībām un par mākslas darba realizācijas svarīgāko faktoru atzina emocionālo saviļņojumu un subjektīvo noskaņojumu – dusmas, bailes, prieku, ciešanas, skumjas u. tml. Tādējādi ekspresīvais abstrakcionisms, noliedzot prāta slēdzienus un jebkādu sistemātiku, balstījās uz jūtu spontānu izpausmi.
…
